Vakar atkal divi liecinieki, kuri neko nezina un neko nav darījuši. Viens no tā paša vecā labā Rīgas toņa, otrs - no Interbaltija. Abiem kopīgs tas, ka viņi kādos periodos bijuši savu kantoru valdes priekšsēdētāji. Vienam bija jājūtas vainīgam, ka parakstījis kādu protokolu dalībnieku sapulcei, kurā viņš nav piedalījies. Otram bija jājūtas vainīgam, ka nevarēja paskaidrot vai neatcerējās kādus pakalpojumus viņiem sniegusi kāda ārzonas kompānija, kurai samaksāti pāris tūkstošou GPB. Viss noticis vismaz 5-10 gadu atpakaļ.
Šodienas norisi, savukārt vislabāk raksturo prokurors Piliksers šajā tekstā:
Krištopans ignorē digitālās TV lietu; iepriekšējā dienā spēlē golfu. Tad, kad kļuva redzams, ka arī šodien neviens paredzētais liecinieks nav ieradies, Prokurors izplūda 20-30 min garā monologā par to, kā pie mums neciena tiesu un kā tiesa šo respektu varētu uzlabot. Ar stingrību, protams.
Sanāca tīri vai viedokļu apmaiņa ar tiesu. Tiesas priekšsēdētājs pauda, ka policijas sūtīšana uz deklarēto adresi (tas saucās piespiedu atvešana!) viņa praksē nekad nav devusi rezultātu. Var jau saprast, jo policistam šajā gadījumā nav nekāda ordera - viņš piezvana pie durvīm un, ja tās atver kārotais liecinieks, viņu var savākt. Citādāk (durvis neviens neatver, durvis atver kāds cits) - nekā. Par šādu līmeni mazliet skumji palika.
Un vēl, prokurors piedāvāja vēl vienu, diezgan inovatīvu, veidu liecinieku dabūšanai uz tiesu - anonsēt un kaunināt lieciniekus masu mēdijos. Un, kā redzams ziņā, pats metās to jau realizēt. Redzēsim, kā veiksies.