| 6:51p |
Beidzot (18 mēnešu laikā) atgadījās pirmais gadījums, kad tiesas sēde nenotika apsūdzētā slimības dēļ. Taisnību sakot, tā sēde nebūtu īsti notikusi arī cita iemesla dēļ, jo arī tas liecinieks, kuram vajadzēja ierasties, nebija nekur manāms. Kā zināms, bez apsūdzētajiem tiesas process turpināties nevar nekādā veidā, un likums paredz visādus piespiedu līdzekļus, ar kuru palīdzību apsūdzētos uz tiesu var nogādāt. To it kā starp citu pieminēja tiesnesis, kad paziņoja lēmumu par tiesas sēdes atlikšanu. Prokurora viedoklis gan bija krietni savādāks.
"Tā tās lietas nekārtojas", sašutis teica Piliksers, kad aizstāvis paziņoja par viņa aizstāvamā pēkšņu saslimšanu no rīta. Sak, davai, pārtraukumu uz 1h, lai apsūdzētais sagādā medicīnisku dokumentu, vai arī sūtam pakaļ "zēnus". Kā gan tas varot būt, ka komunikāciju laikmetā neviens neatsūta telefonogrammu (wtf?) vai faksu uz tiesu ar attiecīgo dokumentu?
Nez, tā būtu prokurora standarta poza? Arī gadījumā, kad ar 20 apsūdzētajiem pusotra gada laikā veselības problēmu dēļ nav kavējusies neviena pati tiesas sēde? Nu, ko tur vēl lai saka - profesija, iespējams, ietekmē cilvēku pat vairāk nekā mums gribētos domāt.
Prokurors arī viedi ieteica tiesai, ka lieciniekam var arī piezvanīt, pie tam uz mobilo. Tiesa atteica, ka neraugoties uz taupības apstākļiem, valsts varētu uzņemties kāda mobilā zvana izmaksas, un, cerams, ka liecinieks noticēs, ka zvana tiešām no tiesas... |