| |
[29. Dec 2004|09:10] |
| [ | Mūzika |
| | Blīkšķis, kas rodas galvai sitoties pret galdu | ] |
Tu man vari atņemt sirdi, plaušu, nieri, un pat ģenitālijas, bet Tu nevari man atņemt ticību tam, ka kādu dienu es to visu dabūšu atpakaļ. |
|
|
| |
[29. Dec 2004|18:52] |
Viss ar sniegu apsnidzis, balts. Pubertātes vecumā domāju, ka dieviņš onanē brīžos, kad snieg sniegi. Bet tomēr man patika skriet pa ielām, skatoties uz augšu un ar ķert mutē sniegpārsliņas, domāju, ka tādā veidā iegūšu dievišķo šķīstību.
Pēc kāda laiciņa uzzināju pēc kā garšo locekļu pēckulminācijas izdalījumi, un vīlos, tie nemaz negaršo pēc sniega. Varbūt sniegs ir mākoņu vecā āda, no kuras tie ik ziemu atbrīvojas... |
|
|