Sūdzību grāmata

Aliņš, ļoooti daudz cigaretes. paziņai vārda diena. Un peč tam Mīļuma samīļojiens! Aj, cik ļoti var gan tas iepriecināt!!

Jau vairāk kā 28h viņam eksistē tikai dators. OK - es to visu spēju saprast: pilnīgi jauns, tiiiik daudz ekstru, jāpaspēj visiem draugiem atrādīt...
Uz vakardienas SMSiem viņš neatbild, es jau neuzbāžos. Ja zvanīs, būs labi, ja ne - vienalga būs labi.
It kaā jau es to tiešām pieņemu, tikai sirds sāp par to, ka savos priekos viņš nevēlas dalīties ar mani:((((

Kas īsti ir mīlestība? Kā to var sajust? Kā lai saprot - mīlu to cilvēku vai ne?
Viņš ir tiiiik jauks! Tik vienreizējs! Varbūt reizēm man gribētos vairāk pieaugušu skatījumu no viņa puses, bet mēs taču neesam nekas vairāk kā bērni pašlaik.
Reizēm sagribas kādu vecāku, labāku, bet ne jau vecums vienmēr ir tas noteicošais.
No otras puses - es viņu mānu ārkārtīgi. Laikam esmu ideāla aktrise. Un man tādēļ ir žēl viņa. Bet tomēr gribu būt kopā ar viņu. Neviļus jau esmu sākusi domāt par nākotni kopā ar viņu...

Heh, mans pirmais ieraksts, Vēsturisks brīdis. Šodien jau esmu tā visiem sakritusi uz nerviem, tā izsūdzējusies, ka nu jau vairs apt nav par ko tā īsti sūdzēties. Ak, jā - jo mazāk tu kādu cilvēku redzi, jo mazāk tev gribas ar viņu strīdēties. Personīgā pieredze. Vismaz ar jums, cibiņi, es vēlētos dzīvot pietiekoši draudzīgi, kei???
Atļauju jums sabārt, nolamāt mani vai pat piedraudēt, jo krtika taču labu lieta, ja vien es to labi uztveru:)