ikdienas pieraksti

es, protams, ļoti novērtēju centienus palīdzēt, ieteikumus un padomus, bet nav jau gluži tā, ka pati par to caurām dienām un naktīm nedomātu. izlauzīta un izlocīta smadzene.
un kad sāk saukt ciparus, skaidrot situāciju - tad paceļ balto karogu un vēl veiksmi.
paldies, novērtēju!

agrā otrdienas rītā, nu tā ap plkst. 10:00, zvana tēvs un piedāvā ielūgumus uz essenšal! wtf?

drāma sākās brīdī, kad arī Tu iesaisties spēlē.

ko īsti Tavs draugu loks par Tevi pasaka?

bezmiegs, kafija, cigaretes un baldriāni - no tā es šobrīd pārtieku.
vakar nejauši uzķertā Once ost melodija rosina šodien filmu noskatīties vēlreiz - varbūt līdzēs.

ienāk virtuvē, kur tiek apspriestas nākotnes vīzijas, kolēģa mazā meitiņa ar dzeltenām tulpēm, ātri nober "apsveicu tevi sieviešu dienā" un pazūd ap stūri, lai kabinetā zīmētu princeses un tēti kleitā, stāstītu par bērnudārzu un dziedāšanu un izteiktu komplimentus par kurpēm. burrrvīgs bērns!

jei bogu, pat dzimtajā miestā ir turku kebabēstuve.

jau doma vien, ka jāmeklē pastāvīgs asistents, ļāva piecelties laicīgi, nevis, īgni nospiežot modinātāju, gulēt tālāk.
kā arī brokastīs tika uzcepta omlete, par ko lepnums sirdī un prieks vēderā.

ja reiz nevar dzert alu, tad vismaz tēju no alus kausa gan.

12 stundu laikā novelties no kātiem trīs reizes ir jāprot, izsaukt ātros ar sūdzībām par sirdi, tikt aizvestai uz slimnīcu, rezultātā ieģipsēt labo roku, visu dienu notusēt pa slimnīcu, lai vakarpusē, izbēgot neplānotu randiņ-draudziņa un vecāku tikšanos, muktu pa pus Rīgu un māmulītei mulsi skaidrotu situāciju. svētdiena.

nezinu, ko gribu, bet arī īpaši neiespringstu.
pārsteidzoša pašplūsma.

vai savā neproduktivitātē varu vainot faktu, ka ofisā nav kafijas?

gana daudz šmuces sastrādātas, lai kādu laiku būtu miers. cerams.

šodien tā īsti negribas īgņoties un karot, bet nākas, vai kā nākas.
tā jau ir, allaž viss cits ir svarīgāks, un tad tu sēdi kā muļķis un gaidi, un vēlies, lai pats būtu spējīgs paveikt itin visu, lai nav jāpaļaujas un jāgaida.

mamma ir vienīgā, kam mūsmājās vajag ķeblīti, lai aizsniegtu kasti ar eglīšu rotājumiem.

kamēr es klusām sēžu kaktiņā un adu, pienāk divi jaunieši un, ieraugot ainiņu, pārsteigti iesaucas "Tu adi?! tad jau precama!"

četras sazipotas stundas.

šovakar īpašs randiņš, ne tāds, kādi parasti mēdz būt. no rīta ļoti satraukta stāvēju pie skapja un izmisīgi pūtu ierasto "nav ko vilkt mugurā". apzvanīju draudzenes, jo aprunājoties brīžam dzimst labākās domas. rezultātā verbāli dabūju pa asti.
atnākot uz darbu, dienas horoskops vēstīja, ka nav jau nemaz ar tik svarīgi tas izskats, galvenais esot tas, kas iekšā darās. pie tā arī turēšos.
un vispār, pēdējā laikā šķiet, ka notikumi un cilvēki pārbauda un testē manu diplomātijas spēju robežas. būtu jāizdara secinājumi, šķiet.

pirmo reizi uz rokām turēju tik mazu bērnu, bija traki bail, ka nenodaru pāri. jocīgi jauka sajūta.

tik džentelmeniski kā vēl nekad vakar tiku pavadīta mājup.