ikdienas pieraksti

gribu revolūciju ūdensglāzē! tagad!

ja ziņās publicēts mans vārds, mamma uzskata par savu pienākumu man sūtīt linkus. vispār jau smieklīgi, bet tā jauki ar.

nu nemāku uztaisīt vakariņas vienai personai, kā allaž cenšos, bet pabarot varētu vai veselu armiju.

lielā ballē ierodoties ap 23iem, bet jau 1os sākot īdēt, ka gribās mājās, nav īsti pieklājīgi, tomēr varen prātīgi.

lady taxi kundzīte, kam bērni un mazbērni un vēlme uzpīpēt ganju.

nepāra būšana, kas allaž tiek pārprasta.

gara svētdiena daudziem labiem darbiem.

kā zināms, putni nav muķļi - ja reiz sākuši čivināt aiz loga - značit točna ir pavasaris.

vispār jau tā ļurkstēšana par ziemu/ pavasri jau sen līdz kniedei, tomēr tā enerģija, kas piezogās un iesper pa pēcpusi tā, ka var skriet, lekt un vibrēt riņķī, ir milzīga, lieliska un sen gaidīta.

izrādās - aizejot uz bāru ar kūku, var dabūt šampi. lielisks dīls.

sāk strauji pietuvoties vajadzība pēc 2x lielāka skapja, bet uz rītdienas balli tik un tā nav ko vilkt - viss jau bijis, viss atrādīts.

Liepāja kā jau Liepāja - vienreiz aizbrauc un pēc tam pusgadu nerādies.

darbavietas blakustelpā mitinās pāris studējoši jaunieši. tā kā viņiem ir niķis pirmdienas pēcpusdienās sapulcēties un kaut ko ūber svarīgu spriest, gandrīz allaž tajā brīdī var uzskatīt darba dienu par beigušos.
taču šo rītu iesākt ar "te ir mana dzimtene, smilšainais krasts" patosa pilnā balsī šķiet pat vairāk kā nogalinoši.

izskrēju uz veikalu uz pusstundiņu, varbūt kaut kas pagadīsies. un vai tu re, iegādājos glīšus svārkus ar kabatām! tas tak līdzinās ešpatsmitajam pasaules brīnumam!

jau otro nakti sapņi ir action filmu cienīgi - helikopteri, dzemdības, putekļsūcēji un citas tikpat interesantas lietas.
diez, ko tas nozīmē?

brokastīs kartupeļu pankūkas un šokolāde, arī milzīgs nogurums un laisks slinkums.

kas to būtu domājis - šorīt, slājot mājās no darba, mani atkal uzrunāja "izmisušais jaunietis no Balviem". un neattapa.

šorīt sevi no gultas izdabūt spēju tikai iestāstot, ka šī "vēl tikai pēdējā diena" un svēti nosoloties rīt uz darbu neiet.

komentārus pēc principa ziņām lasu ļoti reti, taču kad sanāk/ interesē/ iemetu aci, nespēju beigt brīnīties par a) neizmērojamo stulbumu; b) absolūti stereotipizēto uztveri un, protams, c) neizsīkstošo ļaunumu vienam pret otru.

šoreiz apskatiju, ko nu tvnet lasījāti saka par metāla mūzikas balvu pasniegšanu. pat ja lielāko vairumu LV iedzīvotāju šis mūzikas žanrs neinteresē, vai tiešām jāsāk gānīties par "netīrajiem, smirdošajiem, noaugušajiem sugas pārstāvjiem".
personīgi neorentējos ūber labi šajā jomā, nepārzinu visus un visu, taču tak priecājos, ka kāds rīko un rūpējās, citam, savukārt, gandarījums par paveikto un klausītājam vēl viens labs pasākums, ko apmeklēt.

varbūt vienkārši šodien stresa un nervu spriedzes par daudz.
reaģēt vajag, bet nevar ļaut piekļūt par tuvu.
lai arī atzīstu demokrātiju, nebāz savu degunu manā rakstāmgaldā un es nesūtīšu Tevi piecas mājas tālāk.

tā laikam arī nekad netikšu gudra, no kurienes radies pieņēmums, ka būt ar oranžu ādas krāsu ir skaisti.

labi, varbūt arī nav jābūt tādā līķa bālumā kā princesēm, taču vai dabīgais, vasarā iekrātais iedegums nav gana? nu vismaz tiem, kam lemts.

vai vecuma sajūta dvēselē ir pirmā pazīme?

šodien darba laikā meklēju gumijniekus, šķūrēju sniegā tranšejas un plānoju vakara izklaides. ražīgi.

- čau, ko dari?
- skatos filmu
- braucam uz Tukumu dzert saldējuma kokteili un spēlēt biljardu?
- ok

visu dienu (izbijusī?) priekšniecība riņķo apkārt un aicina uzlāpīties. vakarpusē kabinetā ienesās kolēģe ar brendiju un lieta darīta.
bet grūti gan.