ikdienas pieraksti

vakar neatpazinu Šalli. viņam ienākot kabinetā, sparīgi saucu "labdien", jau vēlējos jautāt, kā varu līdzēt, kad attapos un samulsu. bija atlaidis bārdu un uzlicis kapuci. kolēģi ilgi ķiķināja.

savukārt šorīt, tenterējot ārā no mājām, visi pēc kārtas uzskatīja par savu pienākumu informēt, ka jāizķemmē pakausis, kam es stipri iebildu. kādēļ gan man jāsatraucās par to, ko redz citi, priekšpusi esmu piegaudusi un sev izskatos bezgala daiļa. ja citi redz pakausi un kaut kas netīk, lai neskatās.