ikdienas pieraksti

pēdējās dienās patiešām strādāju 24 / 7, pa dienu birojā, vakarā mājās un naktīs miegā. sāk pārņemt panika par austriešiem un priecīgs satraukums par igauņiem. arvien biežāk uzdodu sev jautājumu - kāda velna pēc es vispār to uzņēmos un iesāku? kad šitas beigsies, tad nudien vairs nekad, nekad, nekad.
trakums vēl tāds, ka procesa laikā redzu sevī tēvu, kurš, tāpat kā šobrīd es, var idejas vārdā iet kalnus gāzt un tikai pēc tam saprast, ka tas tāpat simts gadus nevienam citam nav vajadzīgs.
kā kādreiz kāds teica, mēs dzīvojam mākoņos, taču ik pa laikam kārtīgi apdauzam pēcpusi pret zemi.