mukšana no Rīgas
vakar pamostoties, aizguļoties un kavējot, domāju, ka palikšu vien vakarā Rīgā, jo vēlmes kaut kur pērties, domāt, kā tikt atpakaļ vai tomēr palikt uz vietas, nebija tieši necik. bet, kad pēcpusdienā sākās pīrāga dalīšana un pārējais ārprāts, skaidrs, ka jāmūk prom, un brīnišķīgi, ka tā. izmūkot laukā pa biroja durvīm, skrienot uz autobusu vēl nezināju, vai paspēšu, bet Allahs acīmredzami bija pievērsies man no savas labās puses un autobusa iziešana kavējās kādas ~ 5 min, līdz ar to princese mierīgi iesēdās beņķī, lai notītos no Rīgas. vakariņas pie ōmītes, vietējais taksis (kas ir savādāk kā Rīgā, stāstiet, ko gribat) un atrasts arī naktslokāls. perfekta laika izjūta un ierašanās ar pirmo nošu skanēšanu. esot kādā vietā pirmo reizi, sajūtas ir varen dīvainas, nav ne jausmas, kurā virzienā jādodas, bet varen izpalīdzīgs ir mazais puika, tāpēc princese atrod ij skatuvi, ij bāru, ij mazo, mīļo puiku. sākumā vēl patukšs, tāpēc sasmaidīties ar māksliniekiem pūlis netraucē. esot vienai no dažām jaunkundzēm puiku ballē ir varen forši, esot vienīgajai brunčos - vēl labāk. bučošanās, tirināšanās, iešana pīpēt, kā rezultātā tiek palaista garām elektrības pazušana, transporta uz mājām sarunāšana divās minūtēs, uzsaukts dzēriens un apčubināšana ir tikai daži no bonusiem. piesēžot uz dīvāna parunāties, blakus mītošais soms (nebūt tai skaidrākajā prātā) notur mūs par precētu pāri, tāpēc jāizvērš saruna, ka nē. lai gan performances beidzās ap 1 naktī, pēcuzstāšanās aliņš un miera pīpe ievelkas līdz 3iem, tāpēc Rīgā (izmetot līkumu) ieripojam vien pēc 4iem, izkrāmēšanās, jaunkundzes nogādāšana mājās, kur gulēt tieku vien brīdi pirms 5iem. tāpēc šorīt uztrūkos augšā ar pārliecību, ka esmu pamatīgi aizgulējusies - nē, laikā, bet tik trakoti nāk miegs, ka pastrādāt ir grūti. bet ballītes prasa upurus, kā zināms, tāpēc pat ja jāpiesakās par grūpiju kārtējai grupai, ar mazo tiek nospriests, ka darbs ir darbs un darbs ir jādara, tāpēc nav ko daudz činkstēt.