ikdienas pieraksti

Tu neatceries, kas man nesen teica, ka piepelnās ar kursa darbu rakstīšanu? šobrīd manos atmiņu apcirkņos ir savijies pilnīgs kosmoss, kas sāk sūtīt interesentus pie dažādiem cilvēkiem, kas ar to patiesībā nemaz nenodarbojas.

tad, kad vienudien patiesi aiziešu šauties žeķbiksēs, tad ziniet, dziļi sirdī kādreiz biju optimiste un cerēju, ka būs kādreiz tomēr arī labi, tad tagad ziniet - nebūs, draugi mīļie, nebūs! un patiesi, cilvēku stulbums ir viena no tām lietām, kas ir neizmērojama.
ja balle ir jau pēc divām dienām un šodienas pusdienslaikā ir paziņojums, ka mēs tikko nokritām no mēness, tad nudien, citas opcijas nav kā vien šauties zeķbiksēs.

esmu tak teikusi, ka baumas pašas atnāk pie manis, neprasot. un tagad man varen kārotos uzzināt, ko par šo tēmu runā kuluāros, tur, kur manis nav. ha, galda futbols!