ikdienas pieraksti

pirmo reizi šo divu gadu laikā Pienvedējus dzirdēju pilnībā, nu labi nē, otro iznācienu vīzdegunīgi atļāvos ignorēt. šoreiz ir savādāk, nav kā parasti, ne tā, ka jūtos zogot mirkļus, ne savas puzles fragmentus. un tieši šoreiz es necenšos iekļūt pirmajās rindās mītošajā ārprāta lēkāšanā, es to visu vēroju no aizmugures, un tieši šoreiz viņi trāpa tieši mirklī, laikā un vietā. "ļauj man iet" izsauc asaras un pilnīgu nespēju, beziebildumu pakļāvību. tieši šobrīd ir zvaigžņu stāvoklis, pilnmēness un situācija, kurā Pieniņi pasaka to un tā, ko jūtu un vajag.
šodien nē, bet citreiz gan. apsolu.