ikdienas pieraksti

žēl skumndināt, bet jaunietis mazliet no azartspēlēm atkarīgs un narkotikiņiem arī. pa rīgu klejo jau gadiem. pirmoreizi kad stastapu- iedevu, labs cilvēks taču un tā. kad satiku draudzeni kurai tas pats puisis, ar tādu tekstu prasījis, aši sadusmojos, bet nošpļāvos-štrunts ar visu, bet kad atkal viņu satiku un viņš mani neatpazīdams prasīja atkal to pašu scenāriju piesolīju pa zobiem....mjazliet skumji jau tas bija krietni vairāk kā gadu atpakaļ. bet izskatās ka viss joprojām turpinās. vienīgais prieks no šī stāsta- nu nav tik traki, cilvēki ir labsirdīgi un dalās...žēl tik ka ar tiem kam tas nav nepieciešams/vai nepieciešams nepareiziem nodomiem.