ikdienas pieraksti

svētdienas vakarā braucām uz Lielpilsētu trijatā. tā kā vilciens bija manāmi pilns, par labāko sēdēšanas vietu tika izraudzīts beņķis blakus divām jaunkundzēm. tā kā ōmīte bija parūpējusies un sastūķējusi pilnu maisiņu ar kūkām, cepumiem, končām un zefīriem, tas tika taisīts vaļā un meklēts kārotais. protams, būdami galanti jaunieši, piedāvāja arī jaunkundzēm, kas kautri atteicās. tad, nedaudz saskumuši, bet ļoti saprotoši, jaunieši noteica: "nu ja, nav jau desmaizītes".
un tā arī ceļš tika pavadīts, stāstot stāstus, graužot cepumus un sirdoties, ka desmaizīšu tomēr nav. un par šo visu tirādi jaunkundzes, lai arī kautras un pieklājīgas, ik pa laikam stūrī klusi ķiķināja.