ikdienas pieraksti

joprojām mocos neziņā - kā būt, ko darīt?
nevaru arī izspriest, vai tās ir pēc-atbraukšanas lomkas vai PIEKTDIENA-bet-es-neko-negribu-darīt sindroms.
patīkami, protams, ir satikt netīši uz ielas paziņas un draugus, bet te ir te un tur ir tur.
septiņos vakarā es dodos mājās no darba, kurš man nav.