Zane

Thu, 03 Sep 2026 07:10:58 GMT

meklēju, kur var dabūt dzeltenus gumijniekus, vēlams ar citas krāsas pumpiņām, jo sapratu, ka gribu šoruden izskatīties pēc koku vardes 😘

Thu, 03 Sep 2026 04:51:08 GMT

es nekad nebiju domājusi, ka viss izvērtīsies tā, kā ir izvērties. ka pienāks diena, kad teikšu, ka reizēm pietrūkst to laiku, kad varēju izdomāt domu līdz galam. šorīt esmu krekliņš ar uzrakstu "I prefer my nails and my phone calls short".

man vienmēr bija I. dzīvokļa atslēga. vakar beidzot uztaisīju viņam savas migas atslēgu. apskrēju pusi pilsētas, lai atrastu piekariņu, kam bija jābūt kaut kam ar peli saistītam, jo I. lielākoties sauc mani par peli (man patīk, ka esmu kaut kas tik sīks viņa acīs, un tomēr viņš mani vienmēr pamana). tad nu tas ir piekariņš ar peli - ādas strēmelīte ar tajā iestrādātu smieklīgu peles siluetu, kurš uzrunāja, jo apmēram tā būtu zīmējusi peli, ja man kāds lūgtu uzzīmēt peli. biju domājusi, ka atdošu to viņam rītvakar, bet nenocietos un bildīti aizsūtīju jau šorīt.

nopirku vakar saldētu pangasijas fileju. tā būs pa nakti atkususi. likšu uz pannas, būs pusdienās. nekādi panējumi, nekā tamlīdzīga. mazliet eļļas, varbūt tučtuč sojas mērces. ja gribēsies absolūtas gastronomiskās izvirtības, varbūt arī paciņa saldētu dārzeņu pa virsu.

Wed, 02 Sep 2026 11:22:59 GMT

sapnī rādījās kailaša kalna virsotne, ko turēju pirkstos kā zemeni, tas sakusa kopā ar kaut kādu šausmīgu steigu, bija jānorij mammas zeltlietas, ko iemīcīju baltmaizes mīkstumā, lai varu to izdarīt, tad kāds teica, lai nenovēršu skatienu, un es pamodos. sāpēja kakls. pulkstenis rādīja 4:44.

Wed, 02 Sep 2026 03:52:55 GMT

vakar pabāzu degunu humpalās, jo meklēju dzeltenus gumijniekus, un tur bija tāds.

tur nebija dzeltenu gumijnieku, tāpēc aizbraucu uz Decathlon.

tur bija varianti, bet īsti nebija klikšķa man ar tiem gumijniekiem.

man bija auksti un skumji tajā vietā.

jutos kā korsetē iespiesta starp tiem veikaliem, kuros man patiesībā pilnīgi neko nevajadzēja.

Tue, 01 Sep 2026 08:29:00 GMT

https://www.instagram.com/reels/DcayNFRNx93/

Mon, 31 Aug 2026 19:57:03 GMT

https://www.facebook.com/share/v/19Kgz7R8fV/

savu pirmo 1. septembri īsti neatceros, bet fotogrāfijās redzu, ka esmu viena no retajiem bērniem, kuri nesmaida. šķiet, ka esmu bijusi skeptiski noskaņota pret visu to pasākumu, ko sauc par izglītību, jau tolaik.

skola man neiemācīja neko. ja savos 42 gados kaut ko vispār zinu, tad tikai to, ko man ļāvusi saprast dzīve, kaut gan grābekļi man lielākoties vieni un tie paši, un visiem viņiem ir bijuši vīriešu vārdi.

skolā es iemācījos varbūt tikai būt neredzama. tā ir viena no prasmēm, kas man dzīvē noderējusi visvairāk.

man patika tikai bioloģija, jo bija izcils skolotājs, stundās bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā muša spindz.

Mon, 31 Aug 2026 03:54:38 GMT

doing a little happy dance in my underwear while listening to Justin Bieber 😂

Mon, 31 Aug 2026 03:40:46 GMT

labāk nerakstīšu par to, kā man riebjas atgriezties pie darbiem. pietiek, ka to jau vienreiz uzrakstīju. labāk uzrakstīšu par kaut ko skaistu.

sestdien, kad braucām prom no Salacgrīvas, pirms tam devos pastaigāties. upē bija laiva, tajā bija vīrietis. kad viņš pamanīja, ka velku no somas ārā telefonu, viņš pasniedzās pēc airiem, un tieši tajā brīdī es sapratu, cik skaists ir mākoņu atspīdums upē. gribējās iesaukties, lai nedara tā, lai tikai neķeras klāt airiem, jo tad izbojās atspīdumu... bet tas būtu bijis savādi, ja es būtu kaut ko tādu viņam no tilta uzsaukusi, vai ne? tā nu Jums tagad pašiem jātic, ka vienu brīdi tas bija skaists skats.

autobusā iekāpjot pirmais, ko ievēroju, bija spāres piespraudīte, ko šoferis bija nolicis redzamā vietā, laikam nokritusi kādam pasažierim. es ticu tādām zīmēm no visuma. šo uztvēru kā iedrošinājumu. slikti un droši vien jāsāk uztraukties tad, ja visu tulko kā zīmi no visuma, vai ne?

facebook pievienojos grupai "Woman 40+ Getting leaner, Stronger and healthier".

Sun, 30 Aug 2026 06:58:53 GMT

tie štrumenti ir paletes nazīši. tādu krāsu sauc par Venēcijas dzelteno. tā smaržo terpentīns.
I. teica, ka jaunākā meitiņa maza būdama reiz esot viņam pajautājusi, kā var dabūt cilvēka krāsu. tas šķiet tik mīlīgs jautājums, ko tikai bērns var uzdot, manuprāt. teicu, ka man arī par to tagad ir jādomā. I. apsolīja kādreiz parādīt, kādas krāsas ir jāsajauc. ar Lauru vēl neesmu iepazinusies, bet Markusu un Paulu esmu satikusi.
es beidzot izgulējos. tas ir viss, kas man bija vajadzīgs. tas lielākoties ir vienīgais, kas man liek justies labi. ja jūtos slikti, tas lielākoties ir neizgulēšanās dēļ. man ir vajadzīgas 7 - 8 stundas miega.
pēdējā atvaļinājuma diena. es negribu atgriezties pie darbiem. tātad esmu vesela.
līst jau tik rudenīgi. savu rudeni atradu jau pirms pāris nedēļām. kad atgriezāmies no garas jūrpastaigas, redzējām to pašu Salacgrīvas bomzi, kurš te vienmēr jau ir priekšā visur, kur vien eju. viņš klusiņām sēdēja netālu no laivu piestātnes, skatienu notēmējis uz Salacas satikšanos ar jūru.

Sun, 30 Aug 2026 06:58:02 GMT

exulansis

- n. the tendency to give up trying to talk about an experience because people are unable to relate to it—whether through envy or pity or simple foreignness—which allows it to drift away from the rest of your life story, until the memory itself feels out of place, almost mythical, wandering restlessly in the fog, no longer even looking for a place to land.

Fri, 28 Aug 2026 06:40:34 GMT

viss šausmīgi sāp, viss vienlaikus, it kā kopā ar visu to lieko, ko nēsāju sev līdzi, būtu nometusi arī savas bruņas. atbraucu uz Salacgrīvu, lai te padirnētu vēl pēdējās dienas pirms atgriešanās pie darbiem. kā izpaužas dirnēšana? pamodos agri, ietinos pledā un stāvēju uz balkona tik ilgi, kamēr vairs nebija nekā, par ko raudāt. bet tas viss ir uz labu. es to zinu. tas viss ir jāizraud. jāpārsāp.
te jau tagad ir tik kluss. rudenī te laikam viss izmirs.
tā arī šovasar neredzēju spāri.

Fri, 28 Aug 2026 03:36:07 GMT

vienu dienu I. man pajautāja, kāda ir dzīves jēga.

es teicu, ka nav dzīvei nekādas īpašās jēgas. mūsu vecākiem bija mazliet garlaicīgi, varbūt arī viņi viens otram pajautāja kaut ko no šī paša jautājuma sērijas, tāpēc nav īsti godīgi, ka mums tagad jādomā, kā nomaksāt visus rēķinus, vai būsim izgulējušies, lai varētu izdarīt to mazumiņu, ko no mums gaida, un jāuztraucas par to, vai otrs cilvēks jūtas laimīgs pirmkārt jau pats sevī un tad vēl arī būdams mums blakus...

es gribu nopirkt sev Kinder olu. simts gadus tā neesmu darījusi. šodien noteikti nopirkšu. vienkārši jau sēžu pie durvīm ieņēmusi zemo startu un gaidu, kad atvērsies veikals. uzrakstīšu, kas tajā olā bija iekšā, labi? es gribētu kādu no muminiem, bet diez vai man tā paveiksies.

Thu, 27 Aug 2026 02:04:55 GMT

pirms nedēļas pārstiepu uz mājām visus albumus no mammas skapjiem. to bija daudz, vēl vairāk bija fotogrāfiju, kas ārpus tiem.
vakar beidzot pabeidzu tās šķirot, saliku pa plauktiem.
lai gan atceros viņus citādākus, ļoti iepatikās šī fotogrāfija, kurā redzami mani vecvecāki no mammas puses. viņi te ir jauni un skaisti.
vecmāmiņa bija Biruta. manuprāt, viņa labi ar savu vārdu saderēja. bija angļu valodas skolotāja. iemācīja man ēst biezpienu un auzu pārslu biezputru. joprojām daudz ēdu gan vienu, gan otru, jo ļoti garšo pieraduma dēļ. viņai ļoti patika pa dārzu šiverēties, balkons bija vienos ziedos vienmēr. tāda kā rupjmaizes kārtojums bija mana vecmāmiņa - viena kārta rīvēta rupjmaize, viena kārta brūkleņu ievārījuma, viena kārta putukrējuma, tad atkārto, līdz trauciņš piepildās. vecmāmiņa bērnībā mazliet iedvesa bailes, viņai bija tādas plānas, šauras lūpas kā viena asa, pēkšņa līnija sejā, kuru dēļ nekad nevarēju tikt skaidrībā, par ko viņa domā, kāds viņai noskaņojums. I. teica, ka bieži esot novērojis tādu manu skatienu, kāds te esot manai vecmāmiņai. un man pašai šķiet, ka zinu, ka man tāds caururbjošs skatiens mēdz būt, es reizēm sevi pie tāda it kā pieķeru, jo ilgi tajā iegrimstu un ar saukšanu nākas sevi atpakaļatsaukt. un vai tad tās nav ūdensrozes vecmāmiņai rokās? vecmāmiņa lielas krūtis sauca par stūru gāzējiem. viņai bija ieradums pašai atbildēt, kad viņa gribēja noskaidrot, vai kāds no skolniekiem kaut ko ir iemācījies. ne tādā nozīmē, ka viņa būtu bijusi slikta skolotāja, bet viņa mēdza ļoti aizrauties, skrēja notikumiem it kā pa priekšu, nevarēja sagaidīt skolnieku atbildi un pateica visu, ko gribēja dzirdēt, pati. arī šī rakstura īpašība man no viņas mantojumā. nekad nevaru nepaskatīties uz aizkariem vecmāmiņas dēļ - viņa vienmēr pirms došanās ārā no mājām pievērsa uzmanību tam, kā tie krīt, vai tur ir kārtība. ja bija, mēs varējām doties.
vectētiņs bija Dominiks. viņam patika uzsvērt, ka viņš ir Dominiks, nevis Domeniks. bija latviešu valodas un literatūras skolotājs, vienu brīdi arī Saulkrastu vidusskolas direktors. pasakas stāstīja, turklāt katru reizi savādāku. viņš ļoti mīļš bija, lai gan viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām par viņu nesaistās ar mīļumu - es no rīta pamostos un eju meklēt mammu, bet viņas nekur nav. es jautāju vectētiņam, kur ir mana mamma, un viņš saka, ka viņa jau sen ir darbā. un es raudu un raudu. vectētiņš mani bērnībā biedēja ar Damokla zobenu, ar roku rādīdams, kā tas pār mani tūdaļ kritīs. vectētiņš ielika man reiz rokās ādas kladi ar ābola pusītēm uz vāka un teica - te tu vari pierakstīt visu, ko domā. es atceros to reizi kā vakardienu. vāku dēļ tā bija smaga, lapas tajā bija bāli dzeltenas, tā bija bieza, liela klade. es ilgi rakstīju dienasgrāmatas, ļoti patika. vidusskolā pārtraucu, visu sadedzināju.
vēl no bērnības spilgti atceros vecmāmiņas māsu Mudīti un viņas vīru Gunāronkuli. viņi Zīlē dzīvoja, netālu no Valkas. vasarā ar vecmāmiņu abas turp braucām. tas vienmēr bija tāds piedzīvojums! visi tie kapusvētki, radu saieti, gulēšana šķūņaugšā, kad sienu saveda, kaķi, suņi (neviens nekad nezināja, kurš ir Džeris un kurš - Reris, bet abiem klupdama krizdama steberēju pāri, kad piķa melnā tumsā, vēl nepieradusi pie svešās vietas, lavījos čurāt uz sauso tualeti tā, lai neviens mani nesadzird), tikko slaukts piens.
Gunāronkuls, kuru diemžēl atrodu vairs tikai bildēs, kurās arī citi radi redzami, bija mežsargs, arī mednieks, zināja labākās sēņu un ogu vietas. man iemācīja, ka ar pirkstiem ēst ir visgaršīgāk un gaļa pie kauliem ir visgardākā.
viņiem savu bērnu būt nevarēja, bet adoptēja Uģi un Dinu.
vēl spilgti atceros vectētiņa māsas vīru. viņš kaut kāds gruzīns bija. dzēra, latviski nemaz nerunāja un nodzīvoja garu mūžu, neiziedams no mājām ārā praktiski nemaz. tur tajā dzīvoklī pie viņiem vienmēr savādi smaržoja. es biju kautrīgs, kluss bērns, bet vienmēr ierāpos viņam klēpī, un visi tad noelsās, cik mīlīgs meitēns es tomēr esmu. man vēl tagad ļoti patīk gruzīni, vispār viss, kas ar Gruziju saistās.

veltījums visām, kuras vēl ir tusnīšu kategorijā ;)

Tue, 25 Aug 2026 06:23:59 GMT

sandwich love: https://www.youtube.com/watch?v=sQR2-Q-k_9Y

- 20 kg

Tue, 25 Aug 2026 03:44:46 GMT

ļoti ilgi biju iekš obesity class II, tad ļoti ilgu laiku biju obesity class I. tagad beidzot esmu overweight kategorijā. laikam āķis ir beidzot lūpā, es sāku saprast, ka tajā visā ir savs kaifs. daru visu pati, pielietojot veco labo "mazāk rij un vairāk kusties" metodi. visvairāk priecājos par to, ka saldumus vairs neēdu praktiski nemaz. neko sev neesmu aizliegusi, kādreiz varu kādu šokolādes gabaliņu apēst, vnk neprasās. ir tāda sajūta, ka kaut kas ir mainījies manās garšas kārpiņās. ja kaut ko vispār kārojas, tad kaut ko no zivtiņām... humuss uz ķelmēnu rupjmaizes... man vispār garšo vienkāršs, mājās pagatavots ēdiens. patiesībā visu to pašu ēdu, ko vienmēr esmu ēdusi, tikai daudz mazāk - 55. kumoss garšas ziņā ne ar ko neatšķiras no 5. kumosa. starp citu.
man ļoti palīdz tas, ka iztēlojos, patiešām savā galvā mēģinu uzburt, kā nez dzīvo cilvēki, kuri , manuprāt, gan skaisti dzīvo, gan skaisti izskatās, piemēram: https://www.youtube.com/shorts/5fOrL0tdWLA
ir daudz vieglāk kustēties. no 110 kg laikiem atceros sajūtu, ka veļos kā bumbiņa, nevis eju.
no negatīvā - man vairs nekas īsti neder, viss kļuvis par lielu, maisveidīgs. jaunas drēbes nepērku, jo ceru, ka šis vēl nav viss. tagad mans vecums ir nolasāms, paskatoties uz ādu, kas ir man uz kakla, kā dēļ gribas nēsāt bītlenes, šalles.
ja šo lasa kāds, kuram ir grūti šobrīd noticēt, ka var būt arī citādi... es apsolu, ka var. es patiešām ļoti ilgi nēsāju sev līdzi lielu svaru un neticēju. citi man ticēja, bet kāds no tā labums, ja es pati neticēju? tas notiks tad, kad tam jānotiek, nevis tad, kad citi pat ja saudzīgi, bet tomēr piebikstīs, ka "klau, tā vairs nevar, kaut kam ir jāmainās...".
man patīk domāt, ka tajā visā ir iesaistīts arī kaut kas tāds mistisks (varētu pat teikt, ka haruki-murakamisks), ne gluži ar prātu izskaidrojams.

Sat, 22 Aug 2026 02:48:33 GMT

mammas dzīvoklī viss kā 2020. g. , jo ne man , ne mammas vīram nekad nebija spēka tam visam ķerties klāt.
rosos, šķiroju, krāmēju to visu pa kastēm, maisiem, līdz atrodas kaut kas emocijas uzjundošs (kalni ar mammas zālēm, tēta reiz atvesta grāmatiņa "Sonne, weck den Igel auf", kuru man patika aplūkot bērnībā, jo atšķirībā no multfilmas par ezīti miglā patika un nebiedēja ilustrācijas).
nedēļa būs pagājusi, pārgurušai velkoties mājās un katram garāmgājējam apsolot, ka manās mājās turpmāk viss būs tikai vienā eksemplārā un tikai pats nepieciešamākais (te gan arī tagad nekā daudz no mantām nav, jo par visu vairāk dzīvē nemīlu sajūtu, ka apaugu ar lietām).
maisu ar prom nesamajām vai ārā metamajām mantām tiešām ir daudz un visi ļoti smagi. esmu tik nogurusi, ka jau trešo nakti ir nemiegs - aizverot acis aizvadītā diena vēl ilgi ņirb gar acīm un kājas kā pilnas ar svinu.
sajūsmā par gaidāmo tīrīšanu, jo man ļoti patīk kaut kam tādam ķerties klāt, ja zinu, ka būs daudz darāmā. ja ir tikai mazliet jāpietīra, tas vairs nav tik forši.
vispār laikam rudens, jo rosos un dziedu sev zem deguna "četras sveces ar tumsu runā", vienīgi tālāk nezinu vārdus, tāpēc dziedu, ka "četri kurmīši kafiju dzer".
I. aplūkoja manu vecāku bildes un teica, ka esmu līdzīgāka tētim. es piekritu. man no tēta ir neglītums, bet no mammas - slikta veselība.

Wed, 19 Aug 2026 03:04:02 GMT

man bija slikts garastāvoklis, tāpēc pajautāju I., kāpēc viņš tā dara. es nenocietos un piezvanīju viņam uz darbu. viņš teica, ka viņam esot sajūta, ka būdams man blakus viņš grimst, jo man neesot pašai savu sapņu. tā tas ir, man tiešām nav sapņu, es arī neatceros, ka man kādreiz tādi būtu bijuši. atšķirībā no manis I. ir pilns ar sapņiem, viņā tie san kā bites stropā. man liekas, ka viņš mani nepadzen no savas dzīves tikai tāpēc, ka es nelišķēju. turklāt es labi saprotos ar viņa mammu, jo viņa ir precīza manis kopija. viņa vienmēr vaimanā, cik vissirslikti, un pieraksta uz lapiņas to cilvēku vārdus, kuri ir viņai piezvanījuši vārda dienā. tad es parasti saku, ka tā tiešām ir, viss ir slikti un drīz kļūs vēl daudz, daudz sliktāk, tāpēc mums vajadzētu pasteigties, lai varam apēst vēl vienu porciju debesmannā. dienas atlikusī daļa paiet domājot, kas mainītos, ja man pēkšņi rastos kāds sapnis, būtu stimuls to īstenot. vai tad I. vairs nebūtu sajūtas, ka viņš grimst, kad esam kopā.

Tue, 18 Aug 2026 06:25:15 GMT

6 gadi kopš mammas vairs nav paiet šodien.

es tagad ēdu garšīgu (iz)virtuli, man ir kafija un es domāju par rudens tuvumu.

šodien paiet arī 5 mēneši kopš satiku I., kurš ir savāds cilvēks, jo viņš manā dzīvē gan ir, gan nav, jo saka gan to, ka mani mīl, gan arī to, ka man vajadzētu ļaut viņam iet. viņam ir tāda smieklīga sejas izteiksme, kad viņš saka to otro. kā cilvēkam, kurš ilgi ir lasījis rīta avīzi, tad metis šai nodarbei mieru un ar balsī skaidri izlasāmu vilšanos pateicis kaut ko tādu kā "nav nekā jauna uz šīs pasaules". es vienmēr domāju, ka man vajadzētu pajautāt, kāpēc viņš tā dara, proti, kāpēc viņš saka divas tik atšķirīgas lietas, bet man tik ļoti patīk šī viņa sejas izteiksme un es tik ļoti gribu to redzēt atkal, ka baidos kaut ko sabojāt, turklāt nesen mēs noskatījāmies Kindzadza un tagad viens otru ik pa laikam uzmundrinam ar dziesmu "mама, мама, что я буду делать? mама, мама, как я буду жить?".

nesen dzirdēju skaistu teikumu, ko gribu te pierakstīt, jo tas ir labs teikums, kas man palīdz, proti, "es būvēju savu dzīvi apkārt zināšanai, ka esmu un būšu viena".

Mon, 17 Aug 2026 21:38:31 GMT

aizvakar saplēsu vīna glāzi, vakar tējkannu. abas mazgājot izslīdēja man no rokām tādā brīdī, kad domāju, ka tagad gan nevajadzētu būt neuzmanīgai. t.i., es neesmu pārliecināta, ka tieši tādi vārdi, kādus tagad pierakstu, iešāvās man prātā tobrīd, bet skaidri zinu, ka biju ļoti fokusējusies. vīna glāzes stikla lauska atstāja divus čūskas kodienam līdzīgus punktiņus pie plaukstas locītavas. man patīk, kā tie izskatās.

atradu C. ielā vēstules, ko tētis bija sūtījis vēl manai neprecētajai mammai. bija pārsietas ar sarkanu aukliņu, kas atgādina makrame diegu. tēti trešdien satikšu, tad atdošu. jāatzīst, ka šo vēstuļu saišķi es nofotogrāfēju, tad ieliku somā, nesot trīs reizes apstājos un pavēru somu, it kā tie būtu kaltēti jūraszirdziņi, kas man jānogādā drošībā. apskatījos google, kā tagad izskatās tajā adresē, ko tētis uz aploksnes norādījis kā savu, un apņēmos, ka kādreiz tur aizbraukšu. ceru, ka šonakt sapņošu par daudziem maziem mezgliņiem, mezglu zvaigznāju.

Mon, 17 Aug 2026 19:31:07 GMT

zini, no rītiem es pēc kafijas joprojām steidzos ar tādu sajùsmu, it kā būtu pats Kjetil Krogstad iemiesojums.

savādi, jo man ir tāda laba sajūta, ka es visu daru pareizi. viss ir nepareizi, bet liekas, ka tā vajag.

I. teica, ka es esot bērns tik ļoti lielā mērā, ka uz mani neesot iespējams dusmoties.

man šķiet, ka esmu dzīvē par visu samaksājusi, pat trīskārši. varbūt tāpēc šī sajūta, ka nekas tāds manā dzīvē vairs nemainīsies ne lielos vilcienos, ne mazos tramvajos, ir tik ļoti priekšplānā nemitīgi.

vēl domāju, ka gribu gailenēs, bet bail satikt lāci. vienīgi labi, ka tad, ja satikšu, vairs nebūs jāuztraucas par ērcēm.

vispār viņas neatšķiru, līdzi tādām aktualitātēm nekad nesekoju, bet vienu dienu pēkšņi ieraudzīju, kādā kleitā tērpusies ir kailija dženere kaut kādās draudzenes kāzās vai kur nu tur. vienkārši sāku skatīties un sapratu, ka man patīk tāda kleita... noskaidroju pat, kas tā par kleitu. lūk.

Wed, 12 Aug 2026 06:22:44 GMT

vienmēr domāju, nez kā tas ir, kad jāvaino tie, kuriem it kā teorētiski taču jābūt taviem vistuvākajiem. man nav neviena, ko vainot. varu vecākus un vecvecākus vainot pie tā, ka mani ir mīlējuši tik ļoti, ka dzīvē nejūtos laimīgi, jo neticu, ka kādam citam es nozīmētu vairāk kā viņiem.
reiz biju pie psihologa aizgājusi , jo bija raksts jāsagatavo par man tik mīļo pārliecības tēmu. un es viņai jautāju, kā tas ir, ja mani mamma un tētis vienmēr ir atbalstījuši un teikuši tieši pretējo, proti, ka man viss dzīvē izdosies, bet pārliecības par sevi tik un tā nekad nav. un viņa man saka, ka tas tā nevarot būt. es varbūt kaut ko neatceroties.
nu... varbūt.
:D

Sun, 09 Aug 2026 03:45:00 GMT

aizvakar salacgrīvas bibliotēkā pie līdzi aiznesamajām, tāpat paņemamajām grāmatām bija nolikta Naksitrallīšu grāmata. uzreiz nepaņēmu, jo likās, ka to taču jāatstāj kādam bērnam. vakar izdomāju, ka pievākšu to, ja tā tur vēl būs. bija. tagad man jāpadomā, ko no mājām atvest un nolikt tajā plauktā paņemtās grāmatas tukšumiņā. liekas, ka Naksitrallīšu dēļ man jānoliek tur divas grāmatas, lai darījums būtu godīgs.
teicu I. , ka viņš ir drusciņ kā Ķērpjbārdis. viņš iebilda, ka viņam tak neesot bārdas. paskaidroju, ka tā drīzāk ir sajūta tāda, ka viņam ir bārda, kurā aug brūklenes, un uzreiz papildināju, ka vispār neskatītos virsū vīrietim, kuram nav bārdas, no kuras jebkurā diennakts laikā varu dabūt kādu ogu.
runājot par brūklenēm, apēdu Rūjienas šoko saldējumu ar brūkleņu vidiņu melnas vafeles konusiņā. ja biju tādu ēdusi, tad ļoti sen. labs bija. trekns, salds, bet ne šķebinoši salds, ar skābu pavērsienu. viss, kā pieklājas. 10/10.

(patīk un iedvesmo šī būtne ļoti: https://www.youtube.com/@marunich_anastasia/shorts)

Tue, 04 Aug 2026 19:40:07 GMT

pati sevī nejūtos laimīgi, tāpēc nekur nav māju sajūtas. kad tēta vairs nebūs, man nebūs vairs neviena.

"Any younger" by Natalie Shapero

Sun, 02 Aug 2026 01:59:35 GMT

only some of me
is here on Earth.
Like when I close my
coat in the car door -
the rest is outside.
I say this to assure

you that you've harmed
just part of me;
the remainder can't,
from this lapis planet,
be remotely reached.
I say this to teach.

Better luck next time.
Kiss the blue gem
in its bezel setting. And
better hurry. Happy
birthday. Guess
what you're not getting.

Sun, 02 Aug 2026 01:23:57 GMT

vakar ar tēti bijām Mālpils zemeņu laukos. pa ceļam tētis stāstīja par ceļojumiem, kuros plāno doties, grāmatām, kuras lasījis. tētim tagad Vonnegūta periods. man nepatika nemaz, kad mēģināju lasīt. teicu, ka vienīgā grāmata, ko mēģinātu palasīt šovasar, ir Kingsolveras "Indeskoka bībele", bet negribu vilties, tāpēc pat nesāku. kāpēc es neesot braukusi uz Viļaku? tur tagad folkloras festivāls "Ļipa kust". mums ar tēti abiem patika tas nosaukums. Mālpils zemenes viens cukurs (šķirnei nosaukums bija Malwina). salasījām stundas laikā 11 kg. atpakaļceļā daudz nerunājām. rokas vēl kādu brīdi smaržoja pēc zemenēm, lai gan pēc lasīšanas tās nomazgājām. apņēmos tur nākošvasar pieteikties par ravētāju / putnubiedēkli / principā jebko tur gribētu darīt. var pat teikt, ka sapnis man tāds.