urn:lj:klab.lv:atom1:pretzelZaneZaneZanezaneko@inbox.lvZane2026-04-07T02:07:05Z2026-04-07T02:07:05Zurn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1601432026-04-07T04:44:002026-04-07T04:44:002026-04-07T02:07:05Z2026-04-07T02:07:05Z<img src="https://i.imgur.com/dyYmKNf.jpeg" height="640" width="388"><br /><br />aizkustinājums, izlasot ziņās par Artemis II<br />"tālāk prom no Zemes, nekā jebkad iepriekš cilvēki pabijuši"urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1596962026-04-05T21:24:002026-04-05T21:24:002026-04-05T18:41:08Z2026-04-05T18:41:08Z<img src="https://i.imgur.com/MZMkDSd.jpeg" height="640" width="357"><br /><br /><img src="https://i.imgur.com/O2DPWeA.jpeg" height="640" width="371"><br /><br />zini? tad, kad Tu sapratīsi, ka mans mainīgums ir nemainīgs, Tev apniks ķēpāties un Tu mani pametīsi kādā gleznā, kas pēc tam nāvīgi stīvi karāsies pie sienas kāda cita tīģera bunkurā. zini? tikko ievēroju, ka nagulakai, kuru Tu man uzdāvināji, tonis tieši tā arī saucas, kā Tu dari: Open My Heart. Tu vienkārši atver manu sirdi. un visas Salacgrīvas skudras tur sarāpo. un visi Pērnavas ziloņi tur pabradā. zini? man gan nekad neapniks. es pat sākusi vēl neesmu. tikai iesildos.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1593072026-04-05T17:50:002026-04-05T17:50:002026-04-05T14:51:05Z2026-04-05T14:51:05Znezinu, kāpēc esmu iedomājusies, ka mums viss sanāks tik ilgi, kamēr vien varēšu rakstīt. it kā liekas, ka tad būšu drošībā. <br /><br />man patīk, ka pie kāda ne viss ir tāds, kādu to esmu iztēlojusies. pie otiņām piekaltis tieši tik daudz krāsas, cik esmu to redzējusi sapņos. rīti ir mazāk kaiju apklaigāti. <br /><br />"es būtu pazudusi bez tevis," es kādam saku.<br /><br />"kur - pērnavā? tur jau nav, kur pazust."<br /><br />"nē - vispār." <br /><br />atpakaļceļā ar varītēm velku sevi atpakaļ pie domām pašai par savu pasauli, kas mani gaida Rīgā. <br /><br />"mana Zuzīte," kāds saka savā vēju appūstākajā, jūras nogludinātākajā no balsīm.moments like thisurn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1591582026-04-05T15:27:002026-04-05T15:27:002026-04-05T12:32:51Z2026-04-05T12:32:51Z<img src="https://i.imgur.com/EcHl5m6.jpeg" height="380" width="640"><br /><br /><img src="https://i.imgur.com/HqnTIqD.jpeg" height="380" width="640"><br /><br /><img src="https://i.imgur.com/NzeKlIi.jpeg" height="380" width="640"><br /><br /><img src="https://i.imgur.com/lxZt7CA.jpeg" height="640" width="380"><br /><br /><img src="https://i.imgur.com/0OFj7k3.jpeg" height="640" width="354">urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1588652026-04-05T11:39:002026-04-05T11:39:002026-04-05T14:06:43Z2026-04-05T14:06:43Zvajag jau, vajag katram savu mazo pasauli, lai tā pasargātu no lielās, mīļo Remark. radio skan Madaras Celmas dziesma "Ar lietu dejot". es simts gadus neesmu iedomājusies par to dziesmu. un kāds iepako mani savos džemperos, un mēs aizbraucam uz Pērnavu. tur ziloņu daudzdaudz un jūrā vēl ledus. kāds nopērk man kleitu un matētu tumši sarkanu lūpukrāsu. atpakaļceļā lietus pārvēršas sniegā. kāda guļamistabā pret sienu atstutētas tumsā grimst piecas sajūtas bez rāmjiem.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1586802026-04-03T10:07:002026-04-03T10:07:002026-04-03T07:09:41Z2026-04-03T07:09:41ZPabraucu garām sunītim, kurš kādreiz bija balts. Tik laimīgi pakasīja sev ar kāju pie auss! Man ap kaklu ir ķēdīte ar tajā iekārtu pavisam sīku dzintara sirsniņu. Pirkstos to virpinu, domāju savas jūrdomas, jumtdomas. Pie Mēbeļu nama sakāpa pilns autobuss. Visi gāžas ārā no pilsētas.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1583282026-04-03T05:15:002026-04-03T05:15:002026-04-03T02:16:36Z2026-04-03T02:16:36Z"Little Chores"<br />Jody Rambo<br /><br />Like the most aerial of birds, the heart breaks into a day<br />all by itself, nearly a perfect thing, though it skims so much<br />along the way, reads and rides patterns in wind—<br />Not that you can tell it to do anything at all, yet you tell it<br />what you have not told anyone, little by little, as if wanting<br />to be rescued, call it a wishfulness, or a light in which you<br />believe you can move. Such are its wonders, the heart<br />swimming closely by your side, dipping under the blue fringe<br />of morning, choosing the only deep region it’s ever known.<br />We can be made whole again. Let everything listening know it.<br />Give with each breath the beginning of your self, made ready<br />when you wake—take up little chores just as your mother once gave you—<br />wake again and enter new, this day, the ever-blue ordinance of it.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1581092026-04-03T03:51:002026-04-03T03:51:002026-04-03T01:49:28Z2026-04-03T01:49:28Z<img src="https://i.imgur.com/wN8RGO8.jpeg" height="411" width="640"><br /><br />(mīļais Aprīli, lūdzu, piedod, ka kavēju, bet es nevarēju aiziet pie Tevis, iepriekš nenometusi šīs skumjas kā savu veco ādu)<br /><br />es neesmu izgulējusies. nezinu, kāpēc pamodos tik agri. tas nebija zoba dēļ. <br /><br />izlasīju, kā kopš aiziešanas no teātra dzīvo I. Vazdika. <br /><br />nolakoju kājām nagus. <br /><br /><i>and I feel warm and cold<br />and warm and cold and warm</i>urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1577422026-04-03T02:50:002026-04-03T02:50:002026-04-02T23:50:29Z2026-04-02T23:50:29Zvakar mīļākā zobārste pasaulē iecēla man klēpī savu šibu, un visu zoba labošanas laiku es drīkstēju bužināt viņa kažoku. viņu sauca Nori. nākošreiz zobārstei būšot līdzi otrs šiba, tikai gaišāku kažociņu, kuru saucot par Mango. sarunājām, ka maijā es varēšu vienu no viņiem pieskatīt. zobārste nemitīgi pļāpāja par savām likstām. jutos tā, it kā ciemotos pie labākās draudzenes viņas mājās. kad tas bija garām, suns man klēpī gulēja, un mēs vēl kādu brīdi tā pačučējām. es negribēju iet prom. &lt;3urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1576522026-04-02T06:36:002026-04-02T06:36:002026-04-02T03:36:08Z2026-04-02T03:36:08Zthis train is moving, but my heart is stationaryurn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1574392026-04-02T06:25:002026-04-02T06:25:002026-04-02T03:28:46Z2026-04-02T03:28:46Zelpu aizturējusi gaidu zaļās krāsas atgriešanos.<br />šodien pasaulē atzīmē bērnu grāmatu dienu. <br />man patika par Karlsonu. <br />es vienmēr esmu bijusi Bokas jaunkundze. <br />dziļi sirdī. <br />kāds mūždien pastiepj savu tuklo roķeli un nočiepj manas ceptās kanēļmaizītes pa vienai vien.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1570272026-04-01T22:54:002026-04-01T22:54:002026-04-01T20:09:35Z2026-04-01T20:09:35Zpielīmējusies, atlīmējusies, pārilgojusies ilgām pāri, bet eju pa ielu un nevaru noliegt, ka jūtos arī šausmīgi viena.<br /><br />mājās atnākusi atstāstu viņam, kā esmu iemaldījusies krāsu pasaulē un jautājusi pārdevējai, ko var uzdāvināt kādam, kurš glezno. <br /><br />un viņa ir sirsnīgi pasmaidījusi sakot, ka viņam noteikti jau viss ir, ja viņš glezno. ko citu viņa ir varējusi darīt, kā vien pasmaidīt par šādu sasarkušu muļķi? <br /><br />viņš saka, ka sen gan nav gleznojis.<br />dzirdu, ka smaida.<br />man šķiet, ka mēs iepazīstamies no nepareizās puses. <br /><br />es gribu viņam patikt vēl īsu brīdi. apskatos autobusu sarakstā, cikos brīvdienās izbrauc pirmais autobuss uz viņa pusi.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1568502026-04-01T17:31:002026-04-01T17:31:002026-04-01T14:31:44Z2026-04-01T14:31:44Z<img src="https://i.imgur.com/91EwHvZ.jpeg" height="640" width="360"><br /><br />I am looking forward to the color greenurn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1566252026-03-31T21:18:002026-03-31T21:18:002026-04-01T04:07:01Z2026-04-01T04:07:01ZIzdzenu sevi vēlajā pastaigā, jo esmu nosēdējusies līka, man vienkārši nav variantu. Galu galā man salst, ir jāpieliek solis. Mazi gardumus izdiedelēt protoši klēpja sunīši uzslauka centra ielas kā tādas skaļas putekļu slotiņas. Domāju, ko varētu Tev uzdāvināt. Vienkārši citreiz satiec kādu un ļoti gribas pateikt paldies par visu, pat par to, kas nemaz nav bijis tā cilvēka spēkos. Un man ir tik priecīgi, ka pēkšņi varu domāt, ko Tev varēšu uzdāvināt. Es rūpīgi piemeklēšu kartiņu. Jā, tā šajā visā apdāvināšanas lietā būs vissvarīgākā sastāvdaļa. Tā būs atverama kartiņa. Uz kartiņas būs redzams kucēns, kas rotaļādamies būs iekodies kāda kurpja šņorē un ar zobiem vilks to vaļā. Es vēl nezinu, ko rakstīt kartiņas atvērumā. Kā būtu ar kaut ko pavisam parastu, lai neviens vairs vispār neko nesaprastu?let's pretend it's summerurn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1562342026-03-31T17:32:002026-03-31T17:32:002026-03-31T14:35:10Z2026-03-31T14:35:10Z<img src="https://i.imgur.com/qvfGFSc.jpeg" height="640" width="380"><br /><br /><img src="https://i.imgur.com/9dU7N6e.jpeg" height="640" width="380"><br /><br /><img src="https://i.imgur.com/p2sNr7K.jpeg" height="640" width="380"><br /><br /><img src="https://i.imgur.com/9QzJpIq.jpeg" height="640" width="380">urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1561342026-03-31T05:05:002026-03-31T05:05:002026-03-31T02:20:37Z2026-03-31T02:20:37Zpēdējais marts<br /><br />"At first the snow melted from inside, quietly and secretively. But when the Herculean labors were half done, it became impossible to conceal them any longer. The miracle came to light. Water ran from under the shifted shroud of snow and set up a clamor. Impassable forest thickets roused themselves. Everything in them awoke."urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1556872026-03-30T21:33:002026-03-30T21:33:002026-03-30T18:34:01Z2026-03-30T18:34:01ZTavā pasaules nostūrī nekad neesmu bijusi, bet jūtos kā vietējā. "Mani vienmēr uztrauktu, ka es nezinu, kas tieši tie ir par kuģiem. Kas viņos iekšā? Tev tā nav?" Tu diezgan precīzi zini stāstīt, kas tur ir kas. Beigās man kļūst šķebinoši no tuvplāniem un tā, ka vairs neatceros, kas ir bijusi mana dzīve līdz šim, vēl pavisam nesen. Drīzāk dzirdu balsi, horizonta līniju balss tembrā, nevis pateikto.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1554232026-03-30T03:50:002026-03-30T03:50:002026-03-30T01:55:20Z2026-03-30T01:55:20Z<img src="https://i.imgur.com/oHALmHX.jpeg" height="419" width="640"><br /><br />priekšpēdējais marts<br /><br />pamostoties telefonā atrodu bildīti no I. - mežā zied zilās vizbulītes<br /><br />"būs forši, bet skudras," es rakstu par kaut ko vēl nenotikušu, bet pamanu arī, ka dziesma, kas tobrīd skan, ir tā pati mazā, salkanā, lipīgā dziesmiņa, ko esmu klausījusies visu savu garo ziemu. "mums sarāpos pilns dibens ar tām."urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1551842026-03-29T11:18:002026-03-29T11:18:002026-03-29T08:26:25Z2026-03-29T08:26:25ZTīģeris arī ir tikai kaķis, kuram patīk, ja pakasa zem zoda. Tīģerim ir melns krekls un sudraba auskars, kas nav parasts riņķītis, bet tāds kā saspiests riņķis, kuru es kādreiz apņemos aprakstīt sīki un smalki, jo tā ir detaļa, kas ir viņš pats. Es nojaušu, ka tā ir dāvana no kāda medījuma, bet neko nesaku. "Ja tas būtu parasts riņķītis, es diez vai tevi būtu pamanījusi," es saku ar augstu gaisā saslietu degungalu un zinu, ka nākošo teikumu uzrakstīšu, atspērusies pret laimīguma visdziļāko dzelmi. Mani sauc Arta Minjona, un es pagriežu sienas pulksteni par vienu stundu uz priekšu.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1549652026-03-28T07:06:002026-03-28T07:06:002026-03-28T05:06:42Z2026-03-28T05:06:42Zatved man jūru, lai varu atpūsties no vārdiem "vienmēr", "nekad". kad būsi te, droši cienājies ar jumtiem. te ir jāieskatās vērīgi, lai kaut ko redzētu, bet es Tev vēl ticu. marta pēdējā sestdiena!urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1546862026-03-27T07:52:002026-03-27T07:52:002026-03-27T05:54:16Z2026-03-27T05:54:16Zpiektdiena ir klāt, meitenes manas. es jau zinu, par ko Jūs jau tagad domājat. par to pašu, par ko es. par saldējumu. 😅urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1545552026-03-27T07:46:002026-03-27T07:46:002026-03-27T05:48:15Z2026-03-27T05:48:15Z<img src="https://i.imgur.com/Ftef8Ko.jpeg" height="427" width="640">urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1542812026-03-27T05:51:002026-03-27T05:51:002026-03-27T04:48:09Z2026-03-27T04:48:09Zvakar tētim palūdzu, lai atstāj man pagalma atslēgu.<br /><br />"nu ko tu tur runā," viņš noskalda savu pantiņu tajā savā pieklusinātajā, it kā caur zobiem izgrūstajā balsī, kuru es tā ienīstu. "Rīgā ir daudz stāvvietu."<br /><br />un tā ir taisnība. <br /><br />Rīgā ir daudz vietu, kur iespējams atstāt mašīnu.<br /><br />stāsts ir par kaut ko citu, vai ne? kāpēc man nekad nepienākas prieks? kāds, kurš spētu pieņemt arī mani? viņaprāt es nekam nederu. es esmu pārāk mīkstčaulīga.<br /><br />es jūtos kā pamirusi. <br /><br />bet tas mani arī atgriež uz šīs zemes virsmas. <br /><br />es izdaru visu, kas man jāpadara. <br /><br />ārā izskatās siltāks, nekā ir patiesībā.urn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1540782026-03-27T05:09:002026-03-27T05:09:002026-03-31T00:48:19Z2026-03-31T00:48:19Z<img src="https://i.imgur.com/ZvdFwRm.jpeg" height="640" width="347"><br /><br />you againurn:lj:klab.lv:atom1:pretzel:1536652026-03-26T07:53:002026-03-26T07:53:002026-03-26T05:58:25Z2026-03-26T05:58:25Zkāda, kurai vispirms jāpatur mutē malciņš nenorīta melna rūgtuma - mirklis mirkļa dēļ<br /><br />pirmajā brīdī pamostoties pēkšņi ir sajūta, ka ir jau vēls pavasaris - viss, kam ir jāzied, ir noziedējis, un tagad ir tas brīdis, kad visa tā ņudzoņa, kņudoņa ir aiz muguras<br /><br />maijs drīkst izkust jūnijā<br /><br />drīkst būt parasta vasara kā vienkāršs nepaplašināts teikums<br /><br />kaut kur manī izstaipās kaķis, palikdams ierāmēts saules rombā