2 ābolu 2 pusītes

Problēma tāda, ka piesienos, tik daudz piesienos, ka jau zb gan man, gan viņam..
bija tāda saruna, ka likās- cauri, neebūsim kopā, bet palikām..
sabruka pasaulīte, kad likās- nu nekas nevar mūs šķirt..
dzirdēt vārdus- vajag šķirties no Puses ir nopietni un triecieniski, jo to parasti teicu tikai es..
bik grūta saruna bija.
vienā brīdī tiešām likās, ka jāšķiras, tas tik reāli bija. pat nevaru apgalvot, ka man negribējās- radās vēlme pamēģināt, kā būs, ko darīšu, kas notiks, ja nedzīvosim kopā.. bet pieradums laikam nospēlēja savu!
nespēju saprast, vai vērts kko glābt un dzīvot tā kā tagad vai tomēr visu izbeigt.. baidos no tā, ka nožēlošu izniekoto laiku, ja viņš nākotnē aizies, tad es palikšu bešā un nespēšu saprast- kāda velna pēc paliku ar viņu, kurš tagad ir prom. nu nez, nekad jau neko nevar zināt, bet tik pat labi varam nodzīvot līdz mūža galam un veci, sirmi, krunkaini pastaigāties pa vīnes ieliņām, dzerot vīnes kafiju un mēģinot sagremot vīnes strūdeli.
jūtos kā salaulāta, bet girbētos justies brīva ar saistībām!
neticu, ka ar citu justos labāk- no sākuma varbūt jā, bet pēc 3gadiem???