2 ābolu 2 pusītes

laiks iet ātri- īpaši, ja nemāk to plānot.
jau 3diena, kas nozīmē, ka vēl 3 grūti brīži skolā šonedēļ jāiztur, vēl 1 reize darbs un Pusei atvaļinājuma 1. daļa ir beigusies- vēl dažas dienas un atkal strādās..
aizdomājos, vai spēsim saglabāt viens otrā spēju saprasties arī tad, kad nesaprotamies? vai spēsim iziet cauri visiem uguņiem un pastaigāties kā sirms, krunkains pāris pa vecrīgas ielām, 7dienas rītā malkojot kafiju kādā no kafejnīcām?
dažbrīd esmu pārliecināta, ka tas ir iespējams, bet lielāko ties rodas bažas, jo neticās, ka cilvēks var pavadīt visu mūžu ar vienu cilvēku, pietam, ja tas ir bijis pirmais. šajā gadījumā, es esmu Puses pirmā, iztrakojies viņš nav un kkad jau tas trakums uznāks.. būtu labi, ja uznāktu mums abiem vienlaicīgi- mēs iztrakotos viens ar otru, ar citiem vai kkā tā, bet beigās tik un tā atgriestos pie mums, jo nekas labāks nav.
jācer tikai, ka mums vienlacīgi neuznāks besis par visu un tādā brīdī nešķirsimies. ka vismaz kāds no mums būs spējīgs pieklauvēt pie otra jūtām, prāta, sirds un atgādināt, kas mums ir un ko nedrīkstam pazaudēt.

Puse apgalvoja, ka nejutīšu, ja viņš šodien pāris stundas pastrādas- savā atvaļinājumā.. bet zinies, jūtu gan!!! nejau man viņu vajag, bet viņa portatīvo, jo uz manas smukās, baltās apllītes nemāku vēl rakstīt, bet man pēc 2h jādodas ārpus mājas ar milzīgu špikeru kaudzi kabatā, kas, protams, man nav.. viņam bija jābūt jau pirms 1,5h, bet vēl nav ieradies, jo kārtējo reizi strādā ilgāk kā solīts- aizmirsu, ka viņa teiktajam laikam vienmēr jāpieskaita 2h klāt.. bļaģ- un šoreiz man ir tiesības lamāties, jo ja neuzrakstu parādu, tad 6dien mutisko eksi nevaru kārtot.. vnk nepielaidīs, cūcība.