Atcerējos, ka sapnī redzēju TES 5: KOblivion (un attiecīgi GOblivion), kurā varēja pohujā ieslēgt un izslēgt veselas defaultās pilsētas kā kerneļa moduļus, ja kaut kas gļukoja. Un cilvēki to neveselīgā priekā arī darīja. Jo vienmēr kaut kas gļuko.

Skaidrs, ka cilvēces zemapziņā guļ atombumba.

Cik labi ir apzināties, ka man vēl var būt skaisti sapņi, ne tikai murgi, kuros kroplīgi dublējas ikdiena.

Izgulējos, pieēdos, bet visu citu varētu darīt vēl un vēl...

Un nerakstīt ne burta par to. Ja ir labi, apraksts ir lieks, ja slikti - arī. Dzīve nav kabala, ka no atburtošanas kāda jēga būtu. Kā atbildes, tā jautājumi, joprojām pakārušies, šūpojas gara laika vējos, nevar saprast, smaida vai rāda zilu mēli.

Bet sveša atzinība sasilda, kaut arī netīrā, dzimtiskā kontekstā.