Izgulējos, pieēdos, bet visu citu varētu darīt vēl un vēl...

Un nerakstīt ne burta par to. Ja ir labi, apraksts ir lieks, ja slikti - arī. Dzīve nav kabala, ka no atburtošanas kāda jēga būtu. Kā atbildes, tā jautājumi, joprojām pakārušies, šūpojas gara laika vējos, nevar saprast, smaida vai rāda zilu mēli.

Bet sveša atzinība sasilda, kaut arī netīrā, dzimtiskā kontekstā.

Tāda kokvilna galvā pēc stundu ilga miega, šausmas. Labāk nebūtu gājis gulēt. Nafig kaut kur braucu tagad? Ceru uz atbildi.

Man lieliski aizmirsās un tagad ir tikai tādu nojautu līmenī, kuras saistās ar fizioloģisku diskomfortu.

Un laiks paskrēja nemanot (redz, tas jau ir sācis skriet!): nepaspēja vēl Laimdota iedot, kā jau Hipokrāts ar ar savu lielo mikstūras pudeli klāt.