| 8:46a |
mīlošais prieks ir iekšējas nepieciešamības apliecinājums tajā barakudā, kura nav nekāda "murr", jo tieši ar to ir saistīts mizanscēnas atrisinājums gadījumos, kad neviens nav īsti vieprātis pats savās mājās. lūk uzskatāms piemērs - kad no gadu mijas balles ir atsācies skaudības, nē, tas ir bijis skaidrāks, ja tam ir bijis kaut kas runātspējīgs. man pārsvarā ar rakstīšanu ir saistītas neirastēnijas lēkmes un veģetatīvie procesi dauza reāli logus ārā, ja es gribētu kaut ko atklātu pastāstīt, bet tā nav, jo izcilība bez kompjūtera ir rokām izrakta grava aiz sētas, kur iedētīts vectēvs. no manas radu gabalu dzīparu štrumentu, atvainojiet, aizrautības grēdās sagāztu skudru un puduru, ja jau tam bija arī kaut kas izcilības mēros vērsts, tas noteikti bija bez manas ziņas tur sadēstīts. atplaukšu ar vienu slazdu aiz piedurknes, lai var parādīt, vai tad pats svarīgākais nav uzdot vissarežģītāko mīklu? tādu, kuras atminēšana ražotu mūžīgo enerģiju no viena eona otrā acī un tad atpakaļ teciņiem pa laipu un rasu, lai taču visai dzīvai radībai tas melnais caurums ir kā uzprišināts kodolierocis turgeņeva lugā "potsdamas ieņemšana". es nevaru pilnīgi pārliecināts būt savā apņēmībā izdārzot visu šo kukaiņu pasauli, bet no cisternu lietus varētu gūt kādu pravietisku vārdu, ja vien tam jau iepriekš būtu noteikts moratorais minku lietus mohito kukainis ar prieku izdzēris sev astē sēja vienu dzejas krājumiņu smagu kā smaragda ilgas pēc nobeiguma jeb nāves. |
| 9:00a |
nav vienprātības par to, kas atgadījās šovakar. ja gāju pa smilšainu jūru un atrados kā kabatā būtu saliktās rokas tīras no sola, es steidzos, lai nepakluptu kaut kādā bruzmā. es liku sev priekšā vistas ermoņiku, lai dīdīts kā prieka kamols iztirzātu savu solījumu būt tīrs no rukolas. jā, gluži no piešiem kā attīrīts grauds, tas vienmēr ir manī patvēries. budēlis baudas sēklis skaisti dziedi rododendru pudurī, ja tev ir kāds iesms uzdur to ozolā ūzo kapilāriem par prieku un par liktenīgo dziesmu kas tantēm un onkuļiem liek trīcēt savās mašīnās ar polsteru pret prieku, ar liekto ilgvilni pret nebeidzamiem jauninājumiem, pret prtg, pret liktens slienu, tu rudens bargākais no vielām vilini mani uz terasi villā, ko atpogājis klunkurs kāds no vietvalžiem tik atdalīts, ka nespēj savu palīdzīgo roku sniegt, kur tai ir vieta. ja rudens gaudām patīk smieties, tā kaut vai ar smilšu taru nāks tev pretim laidīs lokus, dzīsies pakaļ dziļi somā. gaidi vien to tālvadības pulti, kas tev dievu pārslēgs gaismā, varbūt gribēsi no savas eskadriljas baudu gādāt. vaidi kaut vai tagad tūlīt, tūlīt dzeja atnāks kūdīt. gaidīs birsti, gaidīs marli, sasies visu putuplasta valī. ja tev gribas kaut ko tēvišķu, ietiktu tev brezntu un tinti, pilnu jūgu garšļaukiem un ceriņu, kas rāda brāli gurgstošu pa zapti lieveni un turaidu, kas atsprāgusi vaļā galvu saķērusi krizantēmas griež, un bez savas apzinīgās dzīves kas vēl liekulīgāks varētu tas būt, ko no augšas ieraudzīt tu kāro, tas no apakšas ir tīrais zelts. to tu labi iegaumēji tonakt, kad no purva bridi pliks, un ar trejdeviņu stiebru nārām gaidīts bij tavs pravietiskais prieks. lai līgojas tas beidzamajā kārtā, kā topogrāfisks izsmējīgs, un gaida brīvo gribu prātā, kurš nav tik vien padarīts, lai liktos, lai vai neliktos vai piktos iztirzā sev izeju no likstām, būsi purvu saēdies ar ligzdām, varbūt tēju uzdzēris sev virsū un varbūt, bet noteikti ne šodien izskatīsis viss tas abrazūrā slēgts, lai gan nav teikts, ka uzņemti tempi kam līdzēt spēs, tas tomēr ir no svara, kāda brāga tevī virmo, varbūt gribasspēka jūra, varbūt tāli novakari burkā. viens ir skaidrs, nobeigumam beigu nav, ir tik saldi šajā rītā kumēdiņus mērcēt kur kaut vai šajā pašā brīdī, kaut vai necilvēcīguma ziņā būtu mūsu rakstības nest sev līdzi tur, kur negribas vai arī tāda vīze būtu mūsu devīze, lai liecas lustīgākie prāti savaldīti bukenvaldi. varbūt gribas atvilkties, varbūt visu nevar prātā paturēt, bet varbūt pavisam noteikti aizver žaunas prātīgi. visim ir ilksts, visiem ir deķis, zirgu tas apsedzis pleķis. jau rīts ir ienācies, jau vakars sten, jau stendere par prieku tev ir salikusi savu kaimiņu par prīmu un tu tagad gaidi savu rīmu, kura nāks, kura nesīs slavu tev un brokastis ar kresēm. bet varbūt ar kreimenēm, ko no tā lai izvēlos? varbūtības cūku pupas, vardarbības rijas maizi, vieglprātības cukini pupas, vulgāros vārdus aiz brokātu seguma. varbūt cunfti visu no gaisīgiem elementiem, bet varbūt atdarīt ir vērts šo spulgo kumosu, kas dus pie lina. nekādā gadījumā tas nebūs saskaņots ar pulveri. jā, tādu brašu pulveri, kurš nemaz nav brašs, bet gan sūkalu traips. uz gultasvļas. uz klona. uz pireneja. uz nosacītības. izvilkts no sprauslas. izstīdzējis garainis. numismāts ar zelta kodaļu. varbūt pat tev par nodaļu kalpos šis un kalpos tas, ja tam visam būs kāds svars. bet ja nebūs tevī dzīslas savienotājas ar krītu, klīrīgs paliksi zem saules šīs un citas nedabūsi kaut vai trīs reiz palīdzīgu roku sniegsi atmuguriski sev liegsi piskarties šai ziemas serdei, piespiesties šai rezignētai bendei. jautri būs kā šā vai tā, nebūs burka jāgādā. ieteiksim ar savām pārdomām viens otram vielu pārdomām. bet varbūt multiplicēsim, bet varbūt kārsim vadzi, bet varbūt atcerēsimies un teiksim, pienācis ir brīdis breikam. no lietaskoka izdīrāta kleita. apvelcies ar kulakiem, sadejo ar durakiem. izspied dzīslas ārā saulē, āda netraucēs tev baudīt klona grēdas, mīlas sērgas, tukšo pauri, linu tauri. esi pats sev ilgvilnis, dari, kā tev lieku es, šis spīdīgais un bezkaunīgais aklā punkta eklērists. |