| 11:16p |
vienā no ejām, kas veda uz elli, bija iemeties sikspārnis un nelaida mūs vaļā. kad es sagrābu sastāvējušos dakšu vai izkapti, tas momentā paleca malā, bet, kad noliku kaut ko uz zemes, tas bija klāt un sāka lakt pienu. kad limbaži bija bīstami pietuvojušies rīgai, es atskārtu, ka neesmu gulējis divas diennaktis, biju sapīcis un nevēlējos saskarsmes. gāju ar paceltu roku un klusībā pie sevis domāju, ka visam ir beigas. kad iznācu kādā klajā laukā, uz mani no visām pusēm sāka lidot bultas, es tikai paspēju noskaitīt līdz trīs, kad pirmie draugi mani jau bija sasnieguši un plosīja. gāja gadi, kad mani atkal atrada, biju jau sačokurojies un nespēju iebilst pret pārmetumiem, ka esmu bezatbildīgs. godīgi sakot, nebiju izbijis seržants, tāpēc itin viegli varēju uzdot izdomāto par notikušo, tālab visas manas izkaptis bija labi noasinātas un notrītas pret zaļojošas zāles stiebriem. kad mēs ierodamies ciemos un mēģinām uzsākt sarunu par ilgtermiņa investīcijām, mūsu apmūrētajos mauriņos kāds vienmēr parādās. es gāju ar paceltu roku jau otro nedēļu pa apli vai taisni, bet nekad nezināju, kur nogriezties, tāpēc to nedarīju. kad biju pienācis pie puķupoda, man kabatā kaut kas iepīstējās. es nezināju, kas tas varētu būt un mani tas neinteresēja. gāja gadi un mūs izķēra kā mušas pa vienam salika zooloģiskajā dārzā un rādīja visiem pārējiem loģijas iestādījumiem, kas šajā valstī bija izretināti kā tautisko deju dejotāji. ja run ir par runātāju, tad es pieceļos kājās, manas kājas ir apautas, bet rokās mutauts. es gāju ar paceltu kāju un man priekšā izauga piepes nams, es iegāju tajā iekšā pa parādes durvīm un mani sveicināja cilvēks rozā, zilā, zaļā, samta kostīmā. es atņēmu sveicinu un ātri izsteidzos ārā pa durvīm, kurām nebiju pieskāries. bija jau divas dienas pagājuša sun pulstens rādīja četrpadsmit nulle un es iegāju buržuāzijas kafejnīcā lai uzsmēķētu eliksīru, tādēļ manas durvis palika vaļā un pa tām kāds ienāca. |