| 6:39p |
kāpēc rakstnieks tajā visā vispār ir kā necila radība?
rakstnieks nav nekas, tas ir izdomājums, neesoša persona sižetā bez līnijas, bet galvenie slāvi visu ir apkāvuīs, tāpēc rakstnieks izbeidzas un dala savus laurus citur, lai tos ņemtu un ar atzinību tirgotos, bet kā manas iekšas bija no tā atradušas un tagad daudzas ainas ir gaujām piekrautas pilnas.
a rakstniekam vispār pajāt, viņš dumposies. kas būs?
viņš dabūs pa dirsu ar koku par kātu un dabūs pa galvu ar laimes lāpstu un tad viņš dzims, bet viņš to negribēs un daiļas runas dalīs pret debesīm, bet gaita tam grīļosies un varbūt lielās slimības ielenktie dalīs manas iesnu vāceles un nevarēs dabūt mani ārā pa gabaldarbu un tad radīs tik pieticīgas ainas, ka ar to beretēm es varu darīt ko gribu.
kā rakstniekam dzīvot tādam gļēvam?
viņš dieva durtiņās panesās un gaiļbikses sabēra sev azotē, lai gaismas gaviles nevarētu manās aizās tik dziļi vien iemundierēt un gaisma tagad ir tik tuvu manām durvīm un gudrība ir laiskos atmaksāšanas gavilēs.
bet, kā paliek ar rakstīšanu?
tu dubajas lauksiamniecības tēvs dalīja manas māgas un tagad skroderē durvīs dalīšanas māksliniecisko vadītāju, kas ar daudziem guvernantes gaviļniekiem ir izbijis darības dauniskajā sārtā un priecē. |