Nākamās divdesmit minūtes aizgāja. Esmu grēkojis kungs, jo manas iekšas ir paviršas, tāpēc no manis nekas labs nevar sanākt, tomēr es esmu divīzijas kareivis un no manis to nekad nevar pārāk prasīt. Es no sevis neko neprasu, rakstot šīs divdesmit minūšu pauzes, jo manas iekšas ir pārāk saspringtas un kaleidoskopiskas, tāpēc no manām iekšām var izvērst divdimensiju kareivi, to paķert un izmest pa logu, lai tas līgojas un nekaitina mani Kuveitu. Galvu reibinošas kareivju rindas un kaleidoskopiskas karavānas to kaleidoskopiskās karavānu rindas un karavānas pēc karavānu rindām. Manas māsas dēls kā pastarais tiesnesis, bet es pats kā Tukuma dzejnieks. To saprast nebūs lemts un nolemts tāpēc no manas paviršās izrunāšanās nebūs atkarīgs, vai kultivators no manis sanāks vai izdosies. Tolaik par maniem gadu simtiem un desmitiem neviens no lielajiem kungiem nevarēja mani atturēt no galvu reibinošiem stāstiem kultivatora namdariem un gaismas kungu pievakares to nelietībai dara galu. Es gribētu no manas ierindas kultivatoru gammas saražot nelietības garus gadus par maniem nelietības apcerējumiem. Es esmu vainīgs, bet idejas nenāk vienas. Es pagaidām rakstu un drukāju ideju ģeneratorus, bet to nelietībai nebūs nekāds pamatojums un izskaidrojums. Ja man pagaidām gribas tikai rakstīt un neko neredzēt, tad no manas iestumdītās miesas to nevar neko tādu līdzīgu prasīt, to manas iestumdītās līnijdejas tagad pašķirsies un manas miesas izplēnēs gaismas ēdes pažobelēs un tagadnes nelietības miermīlīgais smaids to pagarinātāja sindromu, ko no manas iekšējās pasaules atpalicību darina, to es rakstiski nevaru samierināt, jo no manas iekšējās pasaules tagad tikai druvas un katarses draviniekiem pa muti sola, tāpēc no maniem pakāpieniem es gribētu saremontēties un nekad vairs tik tālu neredzēt savas iztirzājamās lietas, ko par gaismas pils saceremonētajām kaismajām grīdām varētu pateikties un salamandras pa gaisu aizlidotu cerībā sastapties ar maniem kamiešiem. Es pagaidām rakstu un neko no sevis neprasu, bet kad lielais varas kārais naudas maiss boguss bils sacelsies pret gaismas staru kaismīgajiem daudzslāņainajiem burvjiem, tad no manas iekšējās pasaules no manas atpalicības sacelies visi pimpīši un tagad to visu varēs nodarbināt tikai ar divējāda vezuma katarsēm. Tomēr no manas ieskicētās bravūras un drausmu pilnās dzīves es par gaismas pilns nepateicīgo drausmonību varēšu nodemonstrēt drausmu pilnas kraujas piebeigtības. Nav jau daudz to dziļo domu, ko par rubli nopirkt pārdot, bet no mana nameja gredzen Gaujas nomelnotajām saujām es varētu saremontēt un gaismas pilis nodemonstrēt, tāpēc par laivas gaismas nevainīgo dziļumu es par koka kāju palieku. Nevajag man gaismas verandas tikai druknas stabules no cinka un par rubli piecdesmit tikai savvaļas un gaismas pilnas rokas tādas kā to sastapt vari no rindas uz rindu un ātrā vēl ātrāk. Ja es visas savas sajūtas pārvēršu burtu virknēs tas varbūt prasa īpašu koncentrēšanās garu, bet to rūpībai nebūs ne gala ne malas, to sakomandēs un pagarinās un laistīklī sakabinās un dainu skapis paliks pustukšs jo tā nabadzību verandas atdzejot steigs un es ar aizvērtām acīm un Daugavas grīdas sastaptajiem gulivera sastatņiem un nameja gredzenu piebriedušajiem gaismas vāliem no manas iedzimtības un saskaņotības manas iekonservētās rokas no manas iekonservētās paģiru vāceles to visu no manis gribat dabūt par brīvu, bet mani noteikumi to nevarēs nodemonstrēt un gaismas pariktes no manas ieskicētās dzīves mani aizdomas pilno gabalu pa gabalam un dainas no manas ierindošanas un gaismas pavilkšanas un dainu aizliegšanas un kā tie literāti drīkstēja mani kritizēt, es taču esmu pilnīgs čau un sevi necienu, bet Gaujas nacionālais parks kā reaktīvā lidmašīna un drausmīgi plānie gaismas gaviļnieki un lustras par gaismas ceremoniju pievilšanas svētkiem un gaismas nevainības sazaļošanu. Es no sevis neko neprasu šajā procesā, tikai turpināt drukāt, bet vēlāk jau pats spriedīšu, kas te labs ir sanācis vai kā savādāk, tāpēc no manas ieberztās acis to naudas koku nevarēs nekādi saremontēt un tautas piekabinātās naudas ierindas naudas piekabināšanas skumjas manas ausis to nevarēs nodemonstrēt. Es gribētu to paģērēt un nebūtu nekāds liekulis, ja no manas ierindas krokodilādas to manas ausis nekad vairs nedzirdētu. Es būšu laimīgāks par kukurūzas vāli, bet no maizes to nekad vēl nespēšu atvērt un naudas ierindošanas piekabinātāji nomirušas gaismas Rundāles pilis. Nudien kā tauku likumdošanas garumi un laiskas ir tās rokas, ko par rubli piecdesmit no manas auguma pievingrinātās rudās spalvas tagad daudznozīmīgi sarindosies un nekad vairs nevarēs nomelnot no manas ierindošanas skābes. Es labprāt varētu nevajadzīgās rindkopas un salašņas un bekona stalažas to visu piekabināt un laiskas bekona stabules saremontēt, bet no vienīgās skaistās piekabes to nevarētu ierosināt, ja vien to pastorālās tiesas gremošanas ierindas varētu nodemonstrēt un nekad vairs laicīgi nevarētu to pažobelē sakompilēt, tāpēc es par rubli piecdesmit tevi sakodīšu zilu un no manas lauku joslas tagadnes un paganīni. Es laikam būšu tik pat skaitliski draisks, cik no manis tagad pagales varētu atdot un salabot un nekad vairs nekad vairs nevarētu nodemonstrēt to pažobeles mīlestību, ko no manis tik ilgi gaidīja dzīvība. Es laikam būšu tik saplacināts, cik lieliskas ir manas gaismas zaimošanas iekārtas. Es nekad nevarēšu to pagarināt un laiskas piekabināšanas ierindas to pakavos varētu piekodināt un salamandras draiskās naudas iekārtas un pagaidu lejasdaļas, ko salabot nebūtu iespējams un laiskas ir tās nekorektās iekārtas un pagales par brīvu nekad neies draiskas un laimīgas siekalas un drupačas manas ieskicētās lamināta grīdas un draiskas pubertātes nelokāmības savaņģot. Es laikam nekad nespēšu kaut ko tādu laika gaitā pagarināt un manas ierindas māklera spējas to nemūžam nevarēs no manis saplacināt un lausku gaitās iekodēt. Es būšu tik sakaitināts, ka to pažobeles no manas aukstuma pumpas varētu pakārties un nekad vairs necelties augšā. Kā tas izklausās tev Zālaman un ko tu dari tik agri no rīta šajā stabules karikatūrā un vai nezināji, ka jaungada naktis ir tās jautrākās un nekad vēl nav drausmīgas paģiras mani laidušas pastaigāties un gadu mijas laiskumu paģērētas. Es nekad nebūšu tik savaņģots, lai no gaismas pilīm dzertu sārtu, bet par gaismas drupačām parunāt es nāku, tāpēc nomet mani ceļgalos un pagarini sārtu un to gaudošanas māksla tagad pagarināja mani un deva lielisku impulsu, lai to sakabinātu.
teksts -> mp3 | 5MB | 8.06 min.
http://www.sendspace.com/file/dtpk8w