| 10:12p |
rabarberi šodien tika iecelti godā par ko nav citu runu kā tikai tās kuras mētājas tepat pa kreisi un redz mani darām lietas, kas nebūtu jāredz svešām acīm, piemēram, roku dzelžu kalšanu, monētu viltošana, zobu birstes grauzšana, matu krāsošana, mutes dobuma skalošana un citas nodarbes, kas prasa daudz laika un ir visādi citādi resursus patērējošas. bet stāsts ir par kaut ko citu. stāsts ir par stāstu, par to kā tas top, kad vēdergraizes ir atkāpušās un frontes līnijas ir ieņēmusi jauna sejas krāsa un kad rodas domas, kas paģēr lai tās pieraksta, savirknē interesantās kombinācijās un piešķir tām savādu nozīmi ar dažādu formu un satura korekciju palīdzību. tātad stāsts kas dzimst pats no sevis, kas satur sevī visu ģeodēzisko informāciju, kas tiek apkopota milzīgās enciklopēdijās un kuru tālie strāvas vadi ir nepiemēroti tam, lai rastos neveiklas situācijas gadījumos, kad pat tāds pašdefinēts brīnums kā iedvesmas novedējspēks ir gatavs stāties pretim un rast...
radās ideja vai pareizāk sakot, atradās kāds iegansts, lai atcerētos spīdošu ideju un slīkstot nevajadzīgās detaļās atkal aizmirstu to par ko gāja runa kad pavīdēja nodoms fiksēt ko svarīgu.
lai arī sviesta krāsa ar savu teoloģisko izglītību nav spējīga pienācīgi algot savus biedrus kas istabā izkārtojušies pēc augumiem diedz biksēs samirkušus sērkociņus, tad par pārdaugavas senlejām gan ir pulks ko stāstīt.
piemēram, poligons, ir meitenei krāsainas acis un citi atribūti kam nebūtu jāpievērš uzmanība, bet tad parādas kungu margināls salīdzinājums un tavām acīm paveras brīnumains skats un tad nu nesaproti, kur ko tādu esi piedzīvojis, vai kādā no spiritistu seansiem, popmūzikas produktos vai veikala pārdēvēju tīkliņzeķēs, kam gan negadās, jūs iebildīsiet, bet es savai aizbildniecībai varu minēt tādu agregātstāvokli, kāds nav zināms mūzikas skolotāju arodbiedrībai un kurš tiek izmantots mērķiem kas attaisno vienīgi uz tiem liktās cerības un pat izglītoti mērkaķi nebūs spējīgi saprast to mērķauditoriju pieprasīto pūli, kas rok sev bedres uz katra soļa un neraud ja rodas palīdzīga roka, kas rok sev bedrē otru bedri un rokas kas mazgā, tās jau ir no stāsta par aptiekāra bērniem, kas zem letes tirgo lēto benzīnu ar ūdens sastāvu kas sevi definējot nav spējīgs rezultatīvi smieties par apādājamiem kvartāliem, kam rokas par īsu lai sekmīgi redzētu tālāk kā torņkalna stacijas aizrestotajā logā atspīdumā redzeslokā pakāries spieķis kam kārklu saspiestā auklā ir paslēpies lemešiem apkāries siekalu zaķis un kur tad vēl tie gadījumi, kad nezini no kura gala sākt lai rezultātā redzētu to motivējošo saikni starp pagātni un nākotni kas sev atnes līdzi to smieklīgo sēžamvietu un kura laikā saskaņojot palīdzīga roka atrod sev pretimnākošu
/turpinot tiešo translāciju runājam par mēness aptumsumu par teeju apustuli un turku uzbrukumu, lai labāk un skaidrāk izprastu vārda "labāk"nozīmi iedegsim sveci pieliksim kausu pie lūpām un redzēsim ka ziedošās acis kas par sevi liek zināt no vēstuļu caurumiem griestos ir sapratušas mūžīgo jautājumu gūzmu kas sevī slēpj to tradicionālo surogātpastu un kuram rodas vēlme rakstīt dažādas rupjas piezīmes par ekskursiju uz viņvalsti bez karoga krāsām un metru gariem piezīmju blociņiem mākoņos un eglēm kā dārza klijām kam rietumos pajoliņi mēra zobus griestos sasprauduši un lemj par politiku un kož acīs melnām kaijā un meklē savās dvēseļu dzīlēs sapuvušas Purvīša gleznas lai restaurētu savas nebijušās sajūtas un kompensētu savas neviltoti zaļās domas par kurjerpastas neoficiālo mājas lapu kam rokas tādas vārgas un koši sarkanās rožu lapās paslēptas guļ rozā lāpas kam kājās māla čības un krogā aizmirsts krusts ar pātagu galā un vizuāliem materiāliem krājkases mācībstundu pasniegšanas pieminēšanai un kur tad vēl tie treknie burti par krājmašīnu restangulēto vezumu kam rokas aiz muguras sasietas un kuram nav vārdu lieku lai aprakstītu rozā lietu un reizēm jau tā sanāk ka sanāk redzēt sevi rokās mazām kājām atsperamies kroku radītā mākoņa masīvā meditatīvi rezumējot kalkulēt pret sauli un tad redzēt kā rodas krokās aizmigušas tējkarotes un tad redzēt kā rodas krokās krokodilu bērni pārdzimuši par ausekļiem un kur tad vēl visi tie naksnīgās pilsētas silueti kam rokas aiz kakla krustā un kam nav ne mazākās miņas no krokusiem pretim redīsiem un kraukļiem un resniem vandītiem vandāļiem kam rokas kā lāpstas un kā rezumējot atceros tos krājumus kam piekusa plauksta turot santīmus metrīgos zābakos un kam rokas kā tulznās sapītas rokas pa koku stumbriem un nemeklē kur lai paliek kad nav vairs gluži ko darīt un tad vēl tās mārupes kajslauķu draudzenes kam rokas kā pātagas un kam mugurā rijīgas mēteles un kāju slauķu paģiras un turpat netālu glabātas mājpuķītes un kurmju pieminekļi un tūļīgas vasaras un neūžam neatrastas krūmiņliepas zanes krājkases grāmatiņas.
lai svētīts tas rīts kad arta zakse zaudēja nevainību jo tieši tajā brīdī visa vidusskola uzgavilēja un šāva šampanieti pret debesīm jo tieši tad sākās pavasaris un nemūžam nebeidzās mūžīgā studenta dentista apmeklējums. |