| 12:10p |
atgriezts salcgrīvas ostas vade. melna sarkana varde ar lielām bolām zem četrām skolām būvētām zem ostas parka un saules sarka kad ostu pirka saules dēla māsas māte un kartupeļu vāli un stādi par sesto prātu un nenobriedis ostas ostas nesaprot kur atrodas un saprot beigās ka nevar neko neko nekad nevar saprast jā, var var visu viss ir labs ir labs visur vienmēr katrā gadījumā. savā ziņā par ko gan runāt. noteikta stratēģija saprast galveno būtību un sasper kokus auklās mērenās un saprast kokus skolas solos un nemūžam nesaprast kokos sēdošas vāvaru pamātes un kaut arī solos sēž vāveru pamātes saprast kokos sēdošas ostu pārvaldes un nesaprast debesskrāpjus un krāsot olas lieldienās un citās mazās dienās un saprast sasper jods to joda pudeli, kas par uzdrīkstēšanos un sapīkušu radikālismu. nevietā sarunātas parašas un citas atleljē jēlības un kādreiz jau var saprast to stāstu kas par neveiklu atribūtu un nesakarīgu sacīkšu automobīli un citiem tādiem pašiem, kas sevi rezervē sajūtai kas atgriežas par sevis teikto nesaprotamo un kādu dienu paredzamo atribūtu vāku kas par lielu liegu stāvus upē un kā ne pēc tam var ātru roku upē kārt siena gubu un kādreiz var redzēt saņemam rozā rubli par sevis pārkrāsošanu un neraudāšanu un kupeju saliekamajām gultām un kādreizējo bērnu autiņbiksīti jakutijas mašīnas priekšējā sēdeklī ar uzlīmē sauli pa priekšu skrienošu sēņu lietu un žē, apžē kas par puiku kas par auklu kaklā kā karā un kur tad vēl tās rokas par pusmūža dūrēm sakravātas un smeldz par sukām un sliekām par visu kartupeļu skumjām un nesaprastām oglēm un kurpju auklām un sastaptām aulekšos skrienošām čukčām un kas vēl ne kad visi par prieku manām ausīm saka par lielu prieku tavām ausīm un neiedomājies ko piebilst kad puksti par sevi jau sešos no rīta un plaukstot aust rīts un neprasa kam tas vīns un kartupeļi rindā stāv un sadodas rokās līdzko saprot par ko iet runa un neprasa dumjus jautājumus un klepus zāles glabā skapītī pie sirds ja nu atgadās jaunas likstas un nesaproti kad rodas melnas zvirgzdas kas par melnām auklām jelkad kaut kur pa ceļam virspus auklu virspus sauju saules karstu auklu manu kāju piebāztajās ausīs un nemūžam neatdodamām saules zābaķeļiem un kurpju auskariem un nelieliem audekla gabaliem kas skrien pretī austrumiem un beidzas nost pie kalnu garā stāvlaukuma kur auklējas mazi rabarberu auseklīši un bikses cietumā pašuvuši skrien pliku pakaļiņu pakaļ tēvam razbainiekam, žirafes un kālīts vērdiņš un rupjmaizi sarijies mazais auskaru stariņš mazais velniņš mušmiru ķēniņš karā aizgājis un meklē rokā savus melnos austrumu sīkumiņus un raujas kur rokas vien sniedzas un krējumiņu laiza no kārbiņām uz kloķīšiem zem pavadītām vannītēm un salauztiem knupīšiem un neraizējas par savām saujām, kas zemi ēdušas atdusas melnās miesās sarautās driskās un nepieklājīgās aumaļās rauj pretim krauju par piekto dienas daļu un nesaprot par ko iet runa kad raud mazi knauķīši un rej mazi sunīši un kartupeļu biezputna putniem par piespraudi un kartupeļu biezputra katram karevim par piemiņu savā dzīvē redzētas saukas un nekrietni ļaundari kas par mašīnām saucas un rej kad skrien rudens pretim raujošai upei rauj sejā par dzīvu par mirušu kņud paduses un smejas visa sēta skat nepalūdz vēl paņemt līdzi saujiņu sēņu kas tad atbildēs par avansu kas par nekrietnu kārklu suņuku neņem ļaunā ja rodas melnas rupjmaizes dzinulis un kas par sarkanu kuponu tev karotē muļķojas vai nezini kādu zīmi kam savvaļas ruporu varbūt melnu kabatas lukturu gumiju varbūt nemūžam neskūtu barības kuponu vai seklu sastingušu ļaužu klusēšanu vai nepieklājīgi vēsu neklātienes sapinušos muļķīgu kustoni kam raud asaras no pieres laukā un nespēj redzēt pat pusi no savas nevaļas un kas tur vēl nebūs kad tas krejuma pods par sevi stāsta un nezin ko lai citiem dod kad pašam kāpa pierē divas jūras meža priedes un sūkala par piemiņu no pieres tek siekalas un mežā augpiepes paipalas ir nevaļīgas un sejā deg divas rūsganas paipaliņas kam gan negadās gadīties nevietā un redzēt sēnes augam kaut vai no gaisa, bet lai labāk saprastu domu ir jāskrien uz domi jālūdz seži pudi sārtu rožu un jāmet daugavā lai peld uz mājām un stāsta radiem par sešiem ratiem kas pilni rožu noslīga upē redzēja vilkus zem zemes un rēja kad sestais pēc kārtas tevi aiz bruņčiem ķēra navaļīga tā pasaulīte krīt gar zemi vāļājas un nesaprot par ko iet runa kad atveru es siena rumu. |