| 10:01a |
Katru rītu viņš pamostas un ielej sev krūzē tējas garaiņus, paslauka mazliet plauktu uz kura atrodas neizlasītās grāmatas un liek atpakaļ gulēt savu sasvīdušo pannas rokturi. No rītiem spīd saule, no rītiem var nebaidīties nakti. Kad saule paceļas pāri kokiem, var redzēt trūdošas lapu valstības. Mežam nav iebildumu pret cilvēkiem, kas no rīta ceļas. Koki stāv visu nakti, bet viņi arī nekustas, vēl nekustas zāle un puķes. Cilvēki kustas, nakti viņi noguļ nekustoties, toties no rīta pamodušies raugās kustēties kaut vai bezjēdzīgos veidos, piemēram, košļājot zīžamo tabaku, meklējot vēsus krūts galus, uzgaļus pildspalvām vai vienkārši krītu ar ko iezīmēt sev mutē svītru. Kad rodas tāda sajūta, ka gribas ēst, tad parasti notiek kustību tuvāk kaut kam ēdamam, piemēram, vīngliemežu mājiņām vai bebru sadrumstalotajiem koku gājputniem. Ēdot cilvēks domā par dabu, par to, ka tā aizsargājama un lolojoma. Cilvēks savu iespēju robežās grib būt saskaņā ar apkārtējo pasauli. Mazie atomelektrodi, kas kustās cilvēka smadzenēs nespēt atsvērt tos labos darbus ko cilvēks paveic kamēr guļ. Roku neartikulēta kustināšana dažu centimetru diametrā, nelielu kvadrātveidīgu piramīdu zīmēšana uz spilvena ar iztecējušām siekalām. Sapņi par karstu kakao, mierīgu ziemas vakaru vai rezignētu savvaļas orhideju pļavu un vēlāku pļaušanu. Kombainu majestātiskie kāti pa kuriem skrien nebūtībā sakapātas lapas, kāti un simtdolāru banknotes. Kad gaiss ir pilns miltainas gaismas, kam rados pats Brežņevs, tad sākās jauka diena, kas par prieku mazo putniņu sirdīs. Lielie kovārņi noskatās mašīnu straumē un prāto par tiltu nesaprotamajām konstrukcijām. Kad mašīnas ir truli bremzējot noēvelējušas asfalta segumu, kovārņi sāk nonivelēt cilvēku dakstiņus. Mazie cilvēkbērni, draugus uzjautrinot, pacēluši ar pirkstiem plakstiņus, rāda ar pirkstu uz nelielajiem putniem, mazajos antiradaru kokos. Nelielas reaktīvās lidmašīnītes neuzkrītoši vago pilsētas debesis un kāds bezdelis nošļukušām biksēm iet gar māju sienām un ar pirkstu bāž katrā netīrā vārtrūmē un zīmē gaisā vecu vārnu atstātus almanahu satura rādītājus.
Kad slēdza robežu mazajiem cilvēkiem nebija izvēles, viņiem nācās šķērsot sava pašlepnuma robežas un izlikties neredzam valsts izlaupīšanas mēģinājumus. Tika zagta nafta, daudz naftas. Lieliem govju spaiņiem tā tika pārlieta no vienas ieguves vietas citā, līdz sanāca kaut kas līdzīgs cilvēciskā faktora radītai naftas plūsmai, kas zīmīgi, nevis pazemē, bet nākamajā pakāpē. Vēl augstāk sēž kovārņi un nicinoši skatās uz mašīnām, kas katrā stundas ceturksnī apēd vienu dinozaura krūšu tēlu un nemirkšķinot ne aci pabrauc garām vietai, kur kādreiz gaisā vērās gādīgā ļeņina pri ļeņina roka.
Atgriežot skatienu no apsūbējušiem akmens eņģeļiem mēs redzam, ka tie raud dzeltenas zivju eļļas asaras un meklē savos prātos iemeslu, kas lika viņiem doties izsūtījumā līdzi kungam savam, kas ar mazām ādas pātadziņām bija nokaitinājis to ķēniņu. Mazais kungs bija izpelnījies šādu naidu ar savu neizdarību mazajās ballītēs ko rīkoja ķēniņa konkubīne un par kuru ir zināms, ka viņai patīk dažādas neķītras izdarības ar roku dzelžiem, mutes dzelžiem, kāju dzelžiem..dzelzs cilvēkiem. Kādu dienu mazais kungs atnāca uz galmu, aptina savas ādas pātadziņas visiem dzelzs cilvēkiem ap kaklu, otrus pātadziņu galus piesēja pie ķēniņa smagā troņa un ko domājies ieslēdza bezsvara stāvokli. Visi dzelzs cilvēki pacēlās gaisā un nosmaka ādas pātadziņu radītajā asfiksijā un difūzijās ko no priekiem sāka laist mazais kungs. No atejas galma zālē ienākusī ķēniņa konkubīne pārbolīja acis, nokrita gar zemi, sāka spārdīties un ārdīties un izlaida garu smirdīgajā piebezdētajā gaisā. Par laimi katrs kas gāja uz vietējo veikalu pēc piena bija spējis būt tik apķērīgs, ka izlikās neredzam notiekošo cauri šaurajiem acu logiem, kas pletās gandrīz pa trešdaļu ciema pļavu. Kad nāca tiesa, tad liecinieku trūkuma dēļ mazajam kungam tika uzlikts akmens eņģeļu lāsts, kuri ar savām asarām ik dienu saražo apmēra trīs litru zivju eļļas, ko mazais kungs ar galvojuma palīdzību kontrolē no savas villas izsūtījumā. Ja kāds zinātu, kas ir šī uzticības persona, tas noteikti dabūtu balvu no ķēniņa, bet par cik neviens tā arī nav neko atminējis no tā zīmīgā vakara, kad rozā ķēve izlaida garu, tad noliekot galvu uz altāra pilsētas iedzīvotāji lielās savam svētajam garam, ka neka mūžā nav bijuši tik laimīgi savās mazajās pasaulēs, kā šobrīd, kad iespēja, ka sāks snigts līdzinās to mazo sniegpārslu radītajai gaisa vibrācijai, kas savieno mūsu prātus ar mūsu brāļiem citos laiktelpas lineārajos izplatījumos. Amin. |