| 12:30p |
Mūdienu latviešu dramaturģija velk paralēles starp indivīdu un viņa projicētu pasaules uztveri. Konsolidēti uzskati par to kādam būtu jābūt labam teātrim ir gravēti manā pasaules uztverē par to kas ir darāms, lai sublimētu masku balli pārvērstu selektīvi dziedošā korī, kas atgriežoties no pus pasaules apceļošanas, saprot, ka nav nekāda kultivēta atdeve pārvērst sev tuvu cilvēku paģirainā rītā, kas par spīti daudz nozaru literatūras sējukā aprakstītajā manuskriptā ir zaudējis savu saikni ar mūsdienu subkultūru un kuras rediģētās matu saknes ir pietiekami spēcīgas lai spētu rediģēt nākamo retināti intelektuālo sabiedrību, kas savā būtībā nav nekas vairāk, kā sevi deleģējošs saprāts, kas eksistē atkarīgi no gadalaiku savstarpējām miejiedarbībām dažādos pasaules punktos un kas degot sarkanas liesmas ir sevi apstrīdējis visās iespējamajās tiesās un kas nav spējīgs saprast to galotņu mijiedarbību, kas noliezot savu eksistenci ir ļāvusi gadsimtiem griesties tikai ap savu individuālo asi un kas rokot to zemes tārpu ir sapratis pasaules attīstības tendences tādā gaismā, kas palīdz arī citiem izprast no ar neapbruņotu aci neieraugāmo patiesību, ka visi zvēri ir savā būtībā deleģējuši pasaules kārtības ieviešanu jaunajam latviešu dramaturģijas dirižablim un ka nevar tā vienkārši piecelties un atstāt savas sēdvietas, ir jāmēģina sadzīvot ar to lielo riekšavu spazmu, kas sevi raujot iekšā deleģēšanas majestātiskajā mistrojumā ir ļāvušas saviem senčiem celt viensētas nerēķinoties ar kuplajiem koku stumbeņiem, kas vēlāk rotā viņu sarkanās sejas. Ejā ir tā burvība, kas piedod mūsu gadsimtam to zaigojošo artavu sārtu lapu uz paklausies manī skrejlapiņām. Nav viegli būt tīram radītam vēja sūdos viļātam, ne nieka nesaprotot, rok sevi akā melns kaķis. Nav viegli redzēt cauri dārza vārtu sarkanajām stieplēm un raudzīties tajos tālumos, kas sevi apslēpj un redz tikai to savvaļas tukšumu, kas sevi neslēpj, kuru slēpj sevī skatieni un kura atgaiņāšanās māksla ir apstrīdēšanas vērta parādību un kuru nevar klasificēt kā tādu ja kā tāda tā nav radīta jau pašos pirmsākumos un ko lai padara kad nav ko padarīt divreiz pēc kārtas un kas par to ka nav ko sākt atkartoties un mest savus sausos zarus un nemeklēt to cēlo aktivizācijas pogu un kraut tik visu kaudzē un nesaprast to algoritmu kas stāv aiz turpat stāvoša koka stumbeņa, kas sevī dziļi iekšā ir devis mājvietu divām sarkanām futbola getrām un kuru nevainojamās līnijas ir sevi pārradījušas tajā laikā, kad pasaulē valdīja elfi, ragaini miestiņi un sarkanas mietpilsoņu zeķes. Es nevaru atļauties kāpt kalnā, kurā nav neviena rezumēšanas vērta apstākļa un kura redzes lokā nonāk tā bagātā sejas daļa, kura sevi redz no visiem iespējamajiem rakursiem un kuru rediģēšanas spējas nav to vērtas lai tās redzētu tālāk par trim metriem un kuru savstarpējās attiecības ir nevainojami tīrs, radīts lieldienu rītā, meža masīvuapskauts smaids. Un es nezinu ko lai paskaidro katram otram lekšus skriešus skrienu es jau skrienu dzied mute par savu tēva dārzu un nevar saņemties attiet no manuskriptos raksturotā atvadu teiciena, kas pavad katru mīļu brīdi atražojošos majestātisku riekšavu sarkanu riekstu un pa apli vien tā dzīve iet un mazie mietpilsoņi izmaņu redaktori ir radījuši savos mutes dobumos kaligrāfiski izzīmētas visuma kartes kas rokot sev tuneli uz gaišāku dzīvi ir radījušas masīvus mikrobu mikrorajonu, kur nu iemitinājušies cilvēki guļ savās paštaisītajās gultās un meklē dzīves orbīt kaļķiem apsistos maskarēdes tērpos ietītos griestu veltnīšos. Man lūdzu merci a la karamba. Kas par nekārtību, kas par nekaunīgu uzdrīkstēšanos. Nav pieļaujams tas pods kas sev no rokas dots un kas par nekaungu paškritiku un nesamērojamu sejas vaibstu gammu, kas rokas sev pa priekšu salicis rokas tālā tālāk mutē iekšā kur galā sagaida paštaisītas gultas un neļaunojošies draugu pulciņi, kas nespēj saprast savu roku garo iztaisnošanās trajektori radītās vibrācijas kas moka mazus zilonīšus Nikaragvas zooloģiskajā dārzā un kas par nelielu tādu rokas spiedienu manā virzienā nāk no rediģētām sajūtām, kas nemāk rast manī atbalsi no citas puses kā vienīgi no tās kur spīd saule un kas par nekārtībām ir tur kur kāstība ir pie sienas un nemazam jau nevajag būt tik piktam ja redzi pinkgvīnu vasaras svelmē meklējam zivju pārtiku savām mazajām draudzenēm piranjām Londonas plašajos parlametntāro korpusu ūdeņos. Ne nieka nesaprasdams, Jūlij Cēzars aiziet atpakaļ un novelk bikses tieši pāris metru no tās vietas kur pirms tundas bija radies ideju grauds par ideālā vīrieša formulu seno tautu mitoloģijā, kas par sevi neko daudz nezinādama bija izgājusi tautās par to nepabrīdinot savus priekštečus, kas rokas ar rokām kabatās salikuši met cērpjamus ežus sev pagalvē dusēt. Sarauj, sarauj, bļauj sarauta mačalka, bļūz un tā nepietiekami apgaismotā radiolokatora senām gaismām apspīdēta mēle sakaman to pašu un es netieku skaidrs cik grūts ir tas ceļš kas ved no liedaga uz mēles karstas kā karsta koka miza un es sapņoju tālāk par meža malu kur koku nav vairāk kā meža malā smilšu no liedaga paciņā un jaciņa aiztaisīta līdz pusei tā ka nevar saprast ko lai iesāk brīdī, kad nodziest gaisma. |