| 11:35a |
Un sarkaniem pirkstiem pieskaroties, atvērās durvis. Pagaisušās atmiņas lēja tasēs karstu sviestu, asflats palika ēdienkartē, bet sadzeltējušās lapas no kurām karājās derdzīgi smīni, krājās kaudzē, līdz kāds no lietus nomiris pretimnācējs pacēla kreiso roku un teica – amin. Es arīt tā sapratu, bet līdzko paķēru skrejlapiņas stūri tā momentā pakratīju galvu un noliecu piekto zāles stiebru, kas bija aizķēries aiz manu bikšu ieloka.
Sēklinieks, viņš teica un pacēla kreiso roku. Nebija skaidrs, kas ar to domāts, bet iespaidīgais gaisa vēziens lika saprasts, ka runa ir par nopietnu problēmu. Vajadzēja pavadīt tumšā cellē apmēram trīs diennaktis, lai pār mani nāktu apgaismība, ka nevar tik vieglprātīgi raut ābolus un noglabāt grozā nebaltām dienām. Par to liecināja trijos līkumos salijusī čūska, kas pie ugunskura žāvējot savu bērnu veļu stāstīja pasakas ar ko iemantoja, liela cilvēkmīļa reputāciju un laižoties miegā vienmēr pēdējais vārds bija aiz viņas, kas tad arī apsargāja mūsu karavānu no ziemeļaustrumiem, jo čūska vienmēr gulēja trijos līkumos.
Kad pamodos bija vēl tumšs, ārā lija lietus, bet zem mūsu koka viss bija sauss. Es pavēru apziņas aizkarus un neizpratnē pavēros uz notiekošos. Pareizāk, teica Krustnagliņa, pareizāk. Es neatbildēju, bet turpināju vērties notiekošajā. Nepareizi ir tā dēvēt ainavu kuru vēroju, jo mūsu jājamrati bija sagāzti apmēram par sešdesmit grādiem un pat nekāds grādīgais nevarēja atsvērt to domu gājienu, kas nelika par sevi zināt līdz līdz smadzeņu korteksam bija aizgājis saules stars kurš lepni goroties paziņoja, ka ir pienācis pavasaris.
Neviens neko nteica, zīmīgi paskatījās uz no particular punktu un turpināja savas ikrīta piecelšanās mānijas – tīrīja zobus, berza katlus, apcirpa tuvējo kaimiņu krūmus. Es būtu piebiedrojies, bet mana iekšējā pulksteņa vadīts, es nodevos meditācijai par ceilvēces likteņa tēmu. Katru reizi, kad es kaut ko tamlīdzīgu pasāku, man uzmācās domas par kareivīgiem samurajiem, kam pauti sasieti mezglā, lai lieki nenovadītu enerģiju un kuri krisdami pār savu garīgo līderu līķiem tiecas pavairot sevi līdz bezgalībai.
Copy, es nospiedu un sāku urbināt degunu, manām sāpēm nebija robežu. Es varētu pasūdzēties džedajam no Peļevina grāmatas, bet kas man dos to prieku kaut vēl reizi redzēt kaut ko tik primitīvu kā stāvgovī pārvērtušamies vīrieši atkailinātie sēklinieki. Masa, kas līdzinās pubertāti sasnieguša kumeļa siekalām, pil no nelielā maisiņa, kas ciniski smīnēdams, gorās saulītē, līdz aiz pagrieziena parādās sarkanu kamieļu pavads un sāk zagt krāsaino metālu, kas sakrājies kādā notekcaurulē pēc adreses Dubrovņiku 6.
Es būtu viņam palīdzējis, bet ko es varēju darīt, ja man pie galvas pielipis pneimatiskais ierocis un kabatā nomas lapiņa, kas vēsta, ka laicīgas nenodošanas gadījumā man labāk emigrēt uz kādu beznodokļu zonu, vai vēl labāk, pievērsties numeroloģijai un izlikties, ka mani neskar mūžīgie jautājumi, kas nodarbinājuši izcilāko filosofu prātus gadsimtiem ilgi. Es saprotu šo pertrunīgo situāciju, bet nav manos spēkos kaut ko mainīt pasaules uzskatos attiecībā pret uzskatiem, kas lolojuši manu uzticību nu izgājuši tautās apraudzīt vai saulīte pietiekami spoži spīd.
Es parakstu tātad to paīru un atslīgstu krēslā. Mani mati spīd kā tie sēklinieki zirga deķī ievīstīti un kad atveru acis es redzu mūsu pasauli. Pie griestiem karājas melni cimdi un un katram apmeklētājam kabatā izspiedušies pērno riekstu kodoli. Es turpinu iegaumēt reizrēķinu pa diagonāli, bet vienīgais, kas nāk prātā ir pelēkie kartupeļu maisi, kas mani gaida mājās un kas gaida lai tiktu notīrīti no uzrakstiem, kas vēsta par to izcelšanos no kādas pamestas krievu kara bāzes. Es pēc dabas neesmu ļauns, bet ja gājputni maina virzienu nesaskaņojot to ar manis vadīto municipalitēti, tad vienīgais kas atliek ir skaitļot tālāk to radiānu summu, kura man atļautu palielināt ieguldījumus viņu konkurējošā biznesa apgrozāmajos līdzekļos. Es neesmu ļaunatminīgs, bet nozagtie mikroprocesoru, kas kādreiz neatminamos laikos glabājās manos seifos tagad žāvējas kādā utu tirgū kaut kur austrumeiropas zilajās lagūnās. Un es nevienam neko nepārmetu, tas kas ir noticis ir atdevis savus parādus vēstures dzirnavām un nav lieki piebilst, ka katra mājsaimniecība alkst spēcīgu roku, skaidras galvas un netīras veļas atbrīvotu pašapziņu, kas rautu mūs ārā no tā mūklāja, kas plešas ar katru dienu, kad tiek nocirsts kārtējais lietus meža milzīgais iemītnieks – desmit pēdu apkārtmērā ziloņkaula krāsas koks, kas pats sevi ļoti labi apzinoties ir raidījis kopējā zemapziņas laukā to pozitīvo enerģiju, kas mūs līdz šim ir pasargājusi no pilnīgas sabrukšanas. Nav viegli dzīvot pasaulē, kur valda kapitāls, kas būtībā ir daļēji definētas attiecības starp tirgus dalībniekiem, kas tādi kļuvuši no sava piedzimšanas brīža un kuru vienīgais glābiņš ir noplnīt pēc iespējas vairāk naudas un to iznīcināt, vai paslēpt, lai citiempaliktu mazāk un tādējādi ierobežojot viņu iespējas radīt ko tik necienīgu kā rozešu pārsējus. |