| 7:45a |
Tie savvaļas skrienošie vēji, vārtrūmēs paslēpti plūmju zari, veci zābaki un liels liels salds gurķis. Majakovska skaņdarbi agri no rīta, kad pat plūmes vēl guļ un kad sniegotie kalni kaut kur augstu virs debesīm nes sev vien zināmus vēstījumus par kaudzēs sakrautiem astronautiem. Varbūtība ir, ka sniegotie kalni ir reizrēķina sapņi, kad pa laukiem skrien suņu pajūgs, tad tas ir skaidrāk redzams, tā lielā būtība, ko sevi slēpj kaitļu un ciparu tabulas, tik lielas ka pat kalna galu var aizsniegt ja palaiž periodā. Gadās, ka tie mērinstrumenti kuri tiek izmantoti ikdienā atsaka savu darbību lielā skaitļu sala dēļ un tad tiek izsaukta palīdzības brigāde, kas skrienot ar spainīti pa ciemu savāc no mājiņām un šķūņiem benzīnu helikopteram, lai varētu nemanīti pirm izlidošanas skaitļos noslīkušajiem kalniem apmest līkumu un apciemot kādu radinieku tepat netālu Kaukāzā.
Mazas kazas, rievaini ragi, bēē, bēē, spaiņi mazliet pilni ar rūsu un nospriegotās ūsas tējkannām sadziedās ar gandrīz ūsām, kas aug jauniem skolniekiem baltos kreklos mazos skolas solos un aprakstītās piedurknēs. Ja ģipsi apraksta tad to var izmantot par kapakmeni, tā stāsta kāds mazais huļigāns saviem skolas biedriem, mazie skolas biedri klausās mutes atpletuši un netīrajiem zobiem raugās zilajās debesīs aiz kuru aizkara slēpjas sniegotie kalni. Katrs mazs razbainieks jaunākajās klasēs sapņo par uzkāpšanu kādā no neredzamajiem kalniem, parasti šī mērķa īstenošanai vispirms tiek iemācīts reizrēķins. Skaitļu virknes sarindojās galvā un sāk būvēt sniegotus kalnus, nejau uzreiz, pamazām. Baļķi pie baļķa top melni stāvi, padomā stāv sniegotas baļļas un reizrēķina maigie pirksti bužina mazā censoņa matus. Brilles tiek lietotas lai labāk saskatītu sniega kristālus, pret katru ir jāizturās ar cieņu un uzmanību. Ja rodas aizdomas par viltību, visi stikla kristāli tiek savērti virtenē un izkārti saulē. Brīdī kad saules stari sāk spēlēties izkārtajā kakla rotā, ir laiks to vērt kaklā un iziet tautās. Tiek noraudzīta visskaistākā būdiņa ciemā un tai apkārt iestādīts puķu dārzs. Mazo razbainieku iesēdina atvērtajā logā un augšā pie skursteņa uzkar sarkanu lenti. Lente vējā plīvo un tiklīdz tā met trešo atloku pēc minūtes dīkstāves tad tā ir zīme nākamajam preciniekam, ka ir pienācis laiks. Sen senos laikos nevienam nebija ienācis prātā, ka varētu notikt viendzimumu laulība, bet pēdējos gadu desmitos, līdz ar cilvēku apziņas paplašināšanos un zināšanu horizonta patālināšanos, ir nācis modē neslēpt savus dziļākos sapņus un kalna galos jau vīd viendzimuma laulībā dzimušu bērnu autiņu krāsainie karogi.
Mūsdienu pētnieki, pētot frazeoloģiskās tā laika vārdnīcas ir nonākuši pie secinājuma, ka tas kas maina cilvēku domu gaitu pašā tās saknē ir cieņas vērts fenomens, kas rodas brīdī kad jaunie skolnieki, sēžot skolas solā apzinās savu dzīves mērķi kā sniega kristāliem kaisītu ceļu, kas ved savu uzticamo kalpu tikai uz augšu, tā izslēdzot iespējamību ka dzīve varētu tikt nodzīvota velti. Šie sniega krsitāli ved cilvēku augšup, tikai augšup, līdz mūža beigās nāk apskaidrība ka pūles kas ieguldītas šajā pasākumā ir to krāsaino bērnu autiņu vērtas, kuras tur pirms tam uzkāruši iepriekšējie mazie censoņas un lai nenomirtu ar šādu apziņu tiek rīkoti mednieku klubi, golfa klubi utt. Un veci vīri skābekļa maskām mazos ratiņos cenšas noķert sava laika garu, kurš par vietnieku atstājis savu gāzi, kas radusies izdzerot no rīta paku kefīra ar batonu baltas maizes.
Bet nāks citi mazi censoņas un redzēs krāsainus bērnu autiņus, kas veido nevainojamu vērtību hierarhiju spēlējoties brīnišķīgām krāsu gammām un veido to brīnišķīgo katra cilvēka sapni, kā dēļ ir vērts rakt tik dziļi cik dziļi spēj rakt tava sirds. Mans dārgais lasītāj, vēstules beigās stāvēs rakstīts, šie daudzie gadi kas veltīti tam, lai rastu mieru savā dvēselē nav nodzīvoti velti, jo jaunās paaudzes, kas nāks aiz mani, un lai svētīti viņu dzīves ceļi, viņi spēs novērtēt mūsu ieguldījumus un atcerēsies mūs ar maigu vārdu ik reizi, kad viņu trauslie kāju pirksti skars zināšanu klintis un viņu tievie pirksti tvers spīguļojošos garīguma akmeņus. Mēs būsim mūžīgi, jo mūsu autiņi rotā mūs pasaules dižākos kalnus. Sniegotās virsotnes ir attaisnojums mūsu sirmajām galvām un lai ko neteiktu nelabvēļi tieši mēs esam uzbūvējuši šo pasauli. |