| 9:13a |
Istabā krēsla, daži krēsli un putekļi. Rajonā starp sirdi un gudrību nosēdumi no kosmosa. Vāja radība ložņā pa pakšķiem un meklē kaut ko ēdamu. No virtuves nāk smaržas, ceptas gaļas smaržas. Gāzes plīts sarkanie baloni, aiz loga aizslīd kārtējais pavasaris. Netālu mežā staigā mans gars, mana miesa sēž virtuvē pie sarkaniem baloniem, maisa gaļu uz pannas un skatās uz sarkaniem baloniem, gara acīm raksta burtus uz sarkaniem baloniem mežā starp plaukušiem zariem un koku padomu es prasu un pierakstu glītā rokrakstā un noglāstu blociņa maliņas un mazliet pakasu degunu. Man rīt jāiet ārā, tur kur mājokļu sienas spiež ārā savus iemītniekus un tāpēc māju sienas ir krunkainas no ārpuses, bet no iekšpuses gļotas un es ejot uz pieturu paraustu drāti, kas karājas no citas mājas bēniņiem. Kādreiz pa logu skatījās tante un bārās, bet citi bērni muka aiz stūra. Es skatījos pa logu un laidu iedomu burbuļus. Mani burbuļi tagad putniem par glābšanas riņķiem, kad tiem degviela izbeigusies un tie krīt upē ar domu pēc cīņas slīkt. Mani burbuļi tagad mājo citās mājās, viņiem arī virtuve ar sarkaniem baloniem, jo kā gan citādāk tie spētu piepūsties. Pēc laika gaiss iziet grib to vai nē. Es raugos apkārt mēģinu izdibināt, kas ir tas, kas piepūš mani, ja tas kāds esmu es, tad es pats piepūstais ar sevi pašu esmu gluži neatkarīgs no sarkanajiem baloniem, bet nejūtu solidaritāti ar saviem burbuļiem.
Kādreiz var iziet pastaigāties pa mežu cerībā sastapt kādu burbuli, vai vismaz sarkanu balonu, tad mans gars skraida man apkārt un kā situācijas labāks pārzinātājs rāda ar pirkstu uz glītiem kokiem un bāž man degunā pumpurus un lapu cigārus un sūnām ausis aizbāzis rakņājās man kabatās, jo viņš domā ka man ir kāda karte pēc kuras es dodos meklēt burbuļus, bet man nav. Es orientējos pēc tā, kur varētu augt sēnes. Sēnes ap sevi pulcē interesantu sabiedrību. Ja reiz esi kādā nakts izklaides vietā to var novērot. Sēnes parasti aug vienkopus, tās nekustās, tās vienmēr ir uz vietas, bet tas padara uzdevumu vieglāku tikai nosacīti, jo pats meklētājs pārvietojas, bet sēnes aug uz vietas. Meklētājam ir plaša telpa kur izvērsties un nekādu iespēju satikt sēnes tajā vietā kurā viņš jau kādreiz bijis. Sēnes aug kopienā, viņām ir vienojošs smalks jumts no meklētāju domām. Sēnes neslēpjas, bet ja kāds paiet tām garām nepamanījis, palielinās iespējamība, ka viņas tur paliks līdz vēlam rudenim un nomirs viedas sēnes nāvi, varbūt sapūstot, sakalstot vai aizejot bojā tārpu invāzijā.
Es novērsos no galvenā temata, ja reiz mani baloni ir palaisti vējā, tad viņiem noteikti ir kāds plāns attiecībā uz to kur tie grib tikt. Vai arī varbūt tie paļaujas uz vēju, tā būtu augstākā pilotāža saplūšanā ar apkārtējo pasauli. Tas prasa milzīgu uzticēšanos un sava likteņa nodošanu rokās kuras varbūt ir vērts nosaukt par Dieva rokām. Un pat šķietami slikts iznākums šādai uzticēšanās tieksmei var izrādīties kā neredzamo durvju variants, kad tu neapzināti paļaujoties kādam nekontrolētam apstāklim, nonāc pie atklāsmēm kuras racionāli domājot nevarētu dabūt gatavas. Un tad vēl tās sēnes, sēnes zinātu daudz ko ja tikai tām pajautātu, bet par cik mēs sevi uzskatam par visuma vieduma centru un gaidām kad mums prasīs padomu, tad jau pēdiņās stulbās sēnes arī neuzdrošinās mūs traucē mūsu cēlajās pārdomās par pasaules kārtību un to kā labāk pavadīt savas dienas. Lai gan skaidri redzams, ka gara izolācija nenāk par labu, tak tomēr tiek veikti dažādi apšaubāma rakstura pasākumi, grimstot neauglīgās pārdomās par visuvareno un citām paša iedomu radītām parādībām.
Tas nebūtu peļams pie apstākļiem kas sevi neatklāj pat pie ilgstošas meditācijas, jo kas var būt patīkamāks kā sūrā darbā gūta atziņa ka to visu nebija vērts pasākt un ka laiks kas tam visam ziedots ir ziedots laikam atpakaļ, par ko tiek saņemta pateicība rozā balonu veidā nakts vīzijās un vecuma atnestajā ķermeņa un gara vājumā, jo visu mūžu tu esi darbojies nevis sava iekšējā spēka vairošanai bet dzīšanās pēc iluzorām vērtībām, kas pat pie trakulīgākajām spekulācijām nevar galu galā tev nekādi palīdzēt un tad šīs uzbūvētās trešās personas aizpilda telpu ko pats esi radījis un tu, diemžēl, atstāj vietu citām būtnēm, bet pats izplēni kaut kur izplatījumā, šo trešo būtņu prātā un nākamais kas tevi nodarbina ir ietekmēt viņu domas, lai viņu aplamās rīcības rezultātā tev rastos iespēja pārdzimt. |