| 9:58a |
iemērcu sauju remdenā ūdenī, ieraugu tālumā zaros paslēptu taureni. atcerējos savādu pastāstu par to kā kurmis gāja meklāt savu mežmalu un atrada pa ceļam kurmju pagonus apmēram gadu ilgam periodam un domājot par to kādu godu sagādātu staigāt ar šādiem pagoniem pa kurmju pazemes ejām, viņš iekāroja kādu kurmju hierarhijas augstu amatu, apāvās pagoniem un uzsāka sīkstu cīņu par algas pielikumu, kas izvērtās milzīgā kustībā, kas vēl tagad tiek klasificēta kā vien no lielākajām pagājušā gadsimta teorētiskajām bāzēm, lai ar precizitāti līdz vienam kurmja gadam, noteiktu to aristokrātisko pagonu esamību, kas rodas ja remdenu sauju iemērc dzeramajā ūdenī, kuru ar pamīšus kustībām svētījis kāds Vatikāna svēto kārtulu pārzinātājs un kurš akceptējis to visuresošo pārticību, kas valdīja pie karavīru vadoņa Antoņīna II.
lai labāk izprastu manu izklāstīto situāciju, nepieciešams ir rediģēt dažus no pieminētajiem faktiem mūsdienu kontekstā. tā, piemēram, karaļa pagoni nevar tikt uzsakatīti vienādā līmenī ar kurmju hierarhijas radīto manifestu, kas sevī ietver tādas vispāratzītas vērtības kā karsta vasara, lipīgs sniegs un garām skrienoša svelme. ja to visu transformē ņemot par pamatu koeficientu metodi un rezignētā pusbalsī piedziet meldiņu no kādas ganu dziesmas, tad iegūtais rezultāts rediģējams ar tā saukto vispārināšanas metodi, kas būtībā nozīmē atsevišķu apskatāmā lieluma komponenšu aizstāšanu pēc brīvas izvēles ar kādu no veikalā nopērkamiem pārtikas pusfabrikātiem. to visu saliek pauniņā un met pāri sētai kādam no valsts cietumiem, jeb precīzāk izsakoties kādam no civilo spēkstaciju piespiedu darba vietām, lai gan mēs visi ļoti labi zinam, ka neviens tur nepārstrādājas tā, kā to dara dažš labs tepat plivinoties virs vecrīgas bruģiem nedēļas nogalēs, sašņaucies kālija sulfātu un pasitis katrā padusē pa kādam slavena zīmola apataisītam sieviešu džemperītim. saziepē smaganas ar veļas pulvera paliekā un veļas mašīnas monotono kustību pavadībā griežas savā nabaga universā līdz pārtop par cinisku patriotu saviem zīmolu piekāstajiem kolēģu krūšu tēliem, kas rotā kād un politehnikumiem kaut kur pazemē puslīdz labi apmaksātās kapsētās un kas pirms savas nāves stundas salutē katram svaigam kāpostam, jo kas var būt patīkamāks ja tevi apciemo kāds sens cīņu biedrs un atnes kā dāvanu paciņu nulle pieci trotila kārbiņu no pamestām karabāzēm kaut kur tālu Kaukāzā, kas nolīdzināta līdz ar zemi domu uzlidojumos kas raidīt vārtoties narkotiskajā skurbulī pa pēļu gltām un kas no rīta ceļoties darbina savu motocikletu ar neona, cinka, pubertātes un kādām tur vēl ne lampām un kurš dodas uz darbu mazliet iešmigojis savu nerimstamo pašpārliecinātību un meklē gluši vai bezjēgā pazudušo sapratni no līdzcilvēkiem, jo šāds varonis ir varonis tautai un liktenim, viņa gaišā galva tiek piebetonēta ar mērķi atvieglot eksistences grūtības, jo nav viegli rakstīt dzeju uz bruģa ar savā deguna sulām un meklēt kabatā telefona nummuru kādam dienestam kas palīdzētu atcerēties to bezizejas situāciju kas neredti rodas kad tu atceries kā bija bērnībā un kā būtu ja tu saprastu to visurgājēju politiku kas var dzert un strādāt un dzert vienlaicīgi, pelnīt labu naudu un maķenīt ieķerot atkal karāties kādā zīmola uzsvārcī un bakstīt ar vienu pirkstu kādam svārkam apakšā un raukt degunu kad puņķi neiet prom un kad jāsēžas uz kāda vitamīna lai nesāpētu tā nolādētā galva tik nelabi slikti un ka pastrādāt nevar itin nemaz un ka vajadzētu izvingrināt kājas tak kāds lops no mildas zvaigznēm uz tavu nabu novilcis trolejbusa vadus un pie katras kustības tu dabū ar zvaigznēm pa acīmu un tad reizumis nāk prātā eksistenciāls jautājums - būt vai pūt te pat uz vietas vai pavākties kaut kur mazliet maliņā un nosprāgt kā gadsimta nesaprastam gaišam prātam kam sabiedrība nenāca pretim, bet kuram bija jādabū gatavs viss pašam un ka pat labākais draugs Vaļera nebija gana atjautīgs lai tev palīdzētu realizēt tavu zemapziņas sapni realizēties melioratora karjerā un ka vienīgais kas nāca prātā pēc šādām pārdomām pēdējās brīvdienas rītā bija aizšaukt ar savu piemīlīgo rūceklīt kur nebūt zaļumos uzšmorēt kādu gaļiņi pirms tam uzfonējot savam kādam labam paziņam un paķert līdzi kādu zīmoliņu un redīsus ausīs saspraudušam drāzties cauri pilsētas ziedošajām ielām lai ausis vēdinot paziņotu pasaulei ka esi dzimis šai brīnišķīgajā rītā lai pakļautu sev pasauli.
tev ir vieta tramvajos un trolejbusos kopā ar pasaules valdnieku, jo tu esi viens no viņiem, tu esi labāks, tevis stādītā zāle ir mūžam zaļa un pat katrs duraks var tevi apskaust par tavu spēju analizēt notikumus sabiedrībā un salutē pie katra tava purkšķīša un nedod dievs ir kas vairāk par to. |