| 5:10p |
Manas dubultās rokas grābsta lāpstu, kas skrien pretim svelošai saulei, un nesaprot, kad rodas atraugu dārzi, parkā tepat blakus maniem iekaisušajiem sāniem, kas mierīgi guļot saules apspīdētā, klašu piespīlētā atmosfērā, raugās pāri mežu galiem un mēģina saprast, kas ir par lietu, kas ir par iemeslu tam, kāpēc olu maļamā mašīna ir kārtējo reizi atteikusies piedalīties virsmežniecības izsludinātajā talkā un kā lai turpmāk atrisina problēmu, kas sēž dziļi mūsos iekšā un kas rediģē savus sirdspukstus saskaņā ar klusumā pieņemtām kārtulām, un kad es saprotu, ka nevar būt taisnīgāks par to bezdibeni, kas rodas atraujot rokas no rosola bļodas, tad es dažreiz saprotu, ka nevar būt pilnīgi pārliecināts par tā everģēlībām, kas mājo katrā no mums, un par to, ka pat izglītoti cilvēki reizēm aizlavās nakts vidū padzerties ūdeni no seklā strautā iesprūduša maisa, kas sevī slēpj skaistas rotas un dažādus kalēju pagatavotus indīgos virumus, un tad es saprotu, ka nevar būt tik pašpārliecināts, ka ņem rokā cirvi un skaļi kūkodams skrien uz mežu ne ta malku cirst, ne ta savu paša darinātu mauku par savu verdzeni pieklapēt.
Atļaušos atgriezties pie aizsāktā stāsta par to, kas rodas no nekur neaugoša stāda pašsaprotamas interpretācijas. Par viņa dzīves stāsta pašrocīgu anestēziju un kartogrāfiskā stilā mēģinot atdarināt savis paša balsi, es saprotu, ka iznākums ir pārsniedzis visas uz to liktās cerības un ka nekas cits neatliek, kā vienīgi raudulīgā balsī, ķēmīgi šķoboties, bozties un kautrēties no caurkritušiem ģimnāzistiem par to, ka neesi spējis adekvāti reaģēt uz tirgus pieprasījumu un ka vienīgais, kas ir sanācis tāds daudz maz vērā ņemams, ir palaists vējā kaijām un baložiem par apsmieklu un ka vienīgais, kas spēj novērtēt tavus pūliņus, ir aizlidojis līdzi ar to, kas, palaists vējā, nekad neatgriežas, ja nu vienīgi ilgās un sūrās meditācijās iegūtā miera apgarots stāvs reizumis apciemo tavu nogurušo prātu un ļauj sevi iztaustīt ar mērķi radīt kādu atspaidu kaut vai tā iemesla dēļ, ka viņa nolūki nav skaidri un ka tas kas rodas, kad vēja mežā sētā sēkla, atradusi ceļu uz mājām, atkal ir skaista un raud tikai pienākuma pēc, vai arī tad, kad bēru ceremonija aizsedz sauli, tad vienīgais, kas nāk prātā, ir miglā tīts, un es raugos debesīs un redzu pats savu atspulgu, kas nekam nelīdzinās, bet atdarina savu ideālo variantu un reizumis atkal es padomāju pie sevis, vai bija vērts rezignēt savu skatienu un pieļaut tādu – savā ziņā kļūdu, kas pavēra mums visiem ceļu uz gaišāku nākotni, un tad es dažreiz saprotu – ir pienācis laiks likt ausi uz spilvena un krākt, ja tā vajag, raudāt, ja gribas, un dažādas citas nodarbes, kas pieprasa pašas savu eksistenci mūsu pārgurušajās galvās, kas nebūtu pārgurušas, ja mēs vairāk izmantotu to absolūto stāju, kas raugās mūsos no debesīm vai elles, vai kārklu pudura, nav intonatīvi, bet galvenā rozīne slēpjās tajā, ka cilvēks nevar pats sevi patapināt savām iegribām, un tad vienīgais, kas viņam atliek, ir rauties pretim savai astei un, ne nieka nesaprotot, prātot, vai nebija labāk atpakaļgaitā mazliet palūrēt, braucot caur cirkšņiem, ka tomēr taču ir tā vērts nedaudz pabļaut savā iekšējā tualetē un tad, vieglu prātu raugoties pretim austošai saulei, atcerēties, ka tas brīnums, kas katram dzimst biksēs pēc dievišķiem pārdzīvojumiem, ir tas absolūts, pēc kā mēs dzenamies un kā vārdā mēs upurējam savu laimi, gaišu prātu, mierīgu elpu un rezignētu skatienu. Es vēlreiz atgriežos pie tā, ko plašākos saziņas līdzekļos mēdz saukt par atpakaļ ejošu skatienu. Es uzsaucu šim stagnācijā nonākušajam reģionam trīs litrus saldūdens un remdinu savas brūces ar pašapziņu, ka tās karātavas, kas mitējās griezties ap savu asi ir mēģinājušas tomēr kādreiz atdarināt pašas savu domu gaitu un negribot varbūt atcerējušās savus senčus, kad tie, upurēdami kalendārajām dienām, grieza slīpu svītru savo vidējos pirkstos un, sūcot viens otra asinis, mēģināja vienoties par to, kas būtu labāk – noķert zosi vakarā vai atlikt šo nodarbi uz rītu, un, miegainām acīm raugoties norietošajā saulē, mēģināt sarast, no kuras puses nākamajā gadā atlidos sabiedroto spēku iznīcinātājlidmašīnas, kuras būtu kara beigu priekšvēstneši un kuri redzētu sevī to spēku, kas rodas, kad raugies pats savā atspulgā un saproti, ka gribas dzert. |