| 10:55a |
par sapņiem, par truliem dzīves mirkļiem. par sadzeltējušu sauli pie horizonta un taureņu deju tepat uz loga. es skrienu pāri tiltam un redzu sev acīs Sēnu un raudu par logu, kas acīm raksta beigtu vēstuli un padejo, kad sagribas un dejo vēl reizes trīsdesmit. viegla spalva pa mutuļojošu padebesi pārdzen sev pāri saldu ūdens straumi un tie vārti atveras saplakušā jumas teritorijā. es redzēju to sapni, kurā dejo cilvēki un kad pienāk nakts, kad iestājas tumsa, tad rodas saules apgaismota mēness pirts. es nesu dažreiz daudz vārdu un krauju gubā pie savas sirds, man dažreiz ir bišku pāri 100, bet dažreiz es eju pie kokiem un rādu ka man ir sirds. visādi ir un dažreiz savādāk. pārsvarā skaisti un dejot nav kauns, kad logā spīd saule un krējumā peld zivs. man ir divi gari gadi par liegu, par solu, miegu un dejojošu sniegu. es dažreiz atceros prieku ar kādu skrinu pa sniegu. dažreiz atļaujos atcerēties miegu. miegu un miegu, vienreiz simtgadē sasniedzu to vietu, kur var atrasties nerunājot neko no tā ko saprot ar vārdu par gaišu diegu, melnām kurpēm un salāpītu nikotīna plāksteri. es pārsvarā peldu laivā, pa upi,kas tek man pašam saujā, es dažreiz esmu priecīgs un tad es lienu pie tārpiem un spēlēju šahu. kad tas gadās tad var iet makšķerēt un dabūt kuli melnas zemes un raut mazus burkānus un mizot ar nazi bazi un mest mizas ugunskurā un lēkāt pa izšuvušu grāvi un griezt kārklus un pīckot leļļu teātra kordiriģentu. pārsvarā, kad ir vasara, es lienu uz vēdera pa slapju it kā sniegu, bet drīzāk gadās tā, ka uzrodas vesels bars prieka, kas aizrauj sev līdzi uz to zemi, kur dzimst virtuves smaržas un sadodoties rokās var redzēt Rīgu un tad es metu pie malas netīrās bikses un pliku krāniņu skrienu upē mazgāt sūkņa motoru.
gadīties. |