| 8:10p |
vēl jau arī nav atmetam doma par dezinfekcijas pielietošanu defekācijas procesa komercializēšanā. eju par rīgu un neviļus lasu visus uzrakstus un tie maitas piesārņo manu apziņu gribu zinu vēlos es to vai nē.
tad atkal citu reizi man bija padomā uzlekt uz tā jumta kas virs ietves un vicinot..
ā atcerējos, ja zolīdi ģērbies inteliģents pēķšņi sāktu uzvesties kā neonacists skūtgalvis tad visi padomātu ka viņš ir piedzēries vai kas tamlīdzīgs, no viņa droši vien nobaidītos, bet tomēr nopietni neņemtu. jā cilvēk!! ej taisi savu dzīves plānu un veido savu imidžu tu snobiskais defekācijas proletariāts. man no imidžmeikeriem slikti kļūst. bet varbūt viņi nemaz tādu imidžu nemaz neveido, varbūt viņi tādi kopš dzimšanas tad kāpēc man no viņiem ir slikti? varbūt vainīgs tas ka kādam kaut kas sanāk labāk nekā man bet ja kādam sanāk labāk tas ko es nemaz nedaru tad tie tiek klasificēti par nīstamajiem imidžmeikeriem. bet vispār dažreiz paranoja var nopietni krist uz nerviem un tad gribās mežā kur ir tikai koki un raganas uz vienas kājas. labi ka viņām nevajag divus zābakus, es tagad šito rakstu un domāju ko var beztēmā d... bet viss jau ir pavisam savādāk, jo pie citiem apstākļiem un visādiem gara un kā tur vēl stāvokļiem man šāda vāvuļošana nešķistu nekas nosodāms. relatīvs, jā tāds ir tas vārds. relatīvs ir mans skats pa logu, bet ko lai es daru ja rīt pamodīšos un būšu sapratis ka esmu sev vēderā un jūs esat kā zarnas-gleznas pie mana vēdera sienām un es pats? ko es daru savā vēderā? vai tad zarnas-gleznas māk runāt. es vispār māku runāt? varbūt tas kas tiko notika bija sapnis. bet es to atceros un tad es to aizmirstu. ja cilvēkam pietiekoši ilgi skatās acīs tad visu ko par viņu var izdomāt un aizstāt viņa sistēmu un ielikt vietā deformatizētu pleijera vadu un tad spiegt skaļā balsī par to cik šodien ir auksts ārā bet nemaz nav auksts izej un pats pārliecinies es tikko biju, paelpoju svaigu gaisu un tad nodejoju tūdaliņ tāgadiņ visiem kaimiņiem uz viņu kājslauķiem, es šodien tikai ēdu un guļu un neko citu nedaru. viss ir labi bija būs nebija nav. ir kā jau vienmēr. vienreiz atkal.. ai es vairs neatkārtošos savādāk ir pārāk divi diegi vienā diegā sanāk striķa artikulīts un tad tik var saukt 'oh' un iet dejot ar zirgiem aplodā un tad ķert vārnas un taisīt herbāriju ko pēc tam rakstī žurnālā. |