| 4:50p |
Es tātad saku veikalniekam: "Neesi tik stīvs, draugs, Tavs apjoms mani biedē". Vēl es viņam saku:"Paklau bieds, saki kas ir maize?" Viņš mani neklausa, saka:"Bieds, saki kas ir maize?"
Apgriezos četras reizes ap savu asi, piepūtu plaukstas un lecu jādelēties. Pieskrien, Anšlāvs un saka:"Paklau, uzraksti man pasaku, es dzirdēju, ka Tu esi rakstnieks". Es apgriežos ap savu asi un saku:"Paklau, Anšlāv, kas ir maize?" Anšlāvs stāv acis izbolījis dilīrijā un nezin ko atbildēt. Pa to laiku ir uzvārījusies ola un var vest līgavu brokastīs. Paklau Anšlāv, kas ir maize? Es negribēju izklausīties nīgrs, bet liedaga sezonālais nokrišņu apjoms man liek pieņemt, ka zemeslodas populācija varētu arī neņemt vērā manus pūliņus izskatīties laimīgam.
Paskat, reku aizlidoja Anšlāvs.
Meita no rīta saka: "Tēt iedosi man piecus latus, mēs nākamnedēļ ar klasi braucam ekskursijā uz Liepāju?"
Es apskatos kartē un piemiedzu acis, paskat cik apķērīgs pieņēmums, saskarsmes kultūra ziedu laikos, kad ceplī ražoja dakstiņu jumtus. Piesakos uz nākamo trajektoriju Reikjavikā.
Pacienāju pasniedzēju no savas sāļo riekstiņu paciņas par 29 santīmiem un uzsmaidīju..šodien sēdēju lekcijā un tā kā atkrēpojos, nē man nav klepus vai iesnas, vienkārši puņķi kaklā saskrēja. Mutē puņķi, paņemu pēc ilgām pārdomā izplēšu burtnīcas lapu, uztinu dubultu tūtu un iespļauju, saloku nolieku starp solu kājām. Sanāca diskrētāk nekā varētu vēlēties.
Mana oga šodien redzēja sauli aiz loga, mammu ejam skriet pa stadionu pie Bērziņa skolas, viņie ir tik jauki atvaļinājumi, ka nāk raudiens.
Kapi, silti, bērnu balsis, slapji soliņi, nav sērkociņu. |