domās uzcēlu mūsu dzīvokli, kādu vasaras rītu, laiskas brokastis, ciemiņus un pirmo strīdu. whalaa!... kaut dzīvē viss būtu tik skaisti.eh.
sākumā man likās, ka acs piemiegšana sveiciena vietā ir baigi forši, bet tagad jau tas pat vairs nav ooo man piemiedza!, tagad tas ir it kā es nebūtu nopietni uztverama.
Kaut kad atkal stunda bija laika. it kā laiks aiziet paēst, bet vienai iet negribas. vazājos. aizklīdu līdz baznīcas un stabu, laikam, stūrim. stāvēju ilgi. uz priekšu pa ielu ieraudzīju logos lielas gleznas un grāmatu plauktus. tur kaut kas notika.kāda sanākšana. reizēm ir jaukāk tā stāvēt ielas malā, izlikties/vai nē, kādu gaidām, nekā sēdēt restorānā un vienam ēst.