Es atkal redzēju murgu. nu tādu no visbaisākajām šausmu filmām. es nosapņoju par kaut kādu dzīvokli, es zināju, ka iekšā nevajag iet, bet es gāju. Un tās bailes bija tik īstas un tajā pašā laikā milzīga pārdrošība. Un tas smārds - kad ieiet pie kāda veca cilvēka, tik reāli īsts. vispār pēdējo mēnešu laikā es sapņos bieži ievainoju savus brālēnus, bet man nav nekāda naida pret viņiem. nesaprotu.
Nesen uzzināju, ka mana vecātēva māsas(Veras tantes) vīrs maziņš vai jauns būdams ar savu māsu izglābās no Audriņu ciema nodedzināšanas. man nebija ne jausmas. par tādām lietām jau skaļi nerunā.
šorīt modos 6:55, lai viņu pamodinātu, jo citu kā labrīt man īsti nav ko teikt, bet kaut ko gribās teikt. Nu tā lai zin, ka man nav vienalga.
rīt mēģinājums lkk, Gita kursa darbam taisa "Piektais bauslis". es būšu apolonijas jaunkundze. šis viencēliena darbs būs daudz labāks par Anša "Mazais princis," cik var to stāstu deldēt?! Ja es arī kur piedalos tam jābūt perfekti un neaizmirstami. lūk. ir par ko padomāt.