vakar gāja filma ar Van Dammi. ieslēdzu brīdī, kad viņš slikto iespēra veļas mašīnā un palaida to malties. pēdējā laikā redzu interesantas filmas. Jo vecāka, jo smieklīgāka. daudz joku, tajās, to laiku, nopietnajās filmās, grāvējos. es nemeklēju slikto, es meklēju labo. visā. cilvēkos, filmās, teātra izrādēs, lai arī kā par kādu, kāds šausminātos. kādēļ šais laikos vēl sevi apgrūtināt un uztraukt par kād ķibeli, kas mūs nāvīgi neskar. es vairos arī no konfliktiem, strīdiem vai debatēm. īpaši tad, ja otrs ir pārlieku uzstājīgs ar savu domu, demogoģisks vai nezin par ko runā. kam man viņu pārliecināt par pretējo. kā man aizstāvēt kādu personu, kurai tā jau slikta reputācija? tāpat mani neuzklausīs. bet es to daru, kādu minūti skaidroju. un tad man rokas nolaižas. Ja kādam kaut kas neveikls manā klātbūtnē atgadās, es vienmēr esmu mierīga, vai pat it kā neko neredzējusi, lai otrs tā nemulst. Šodien uz perona puisis garām stūma savu sporta velosipēdu. kā paskatījās manī tā viņam no stūres nokrita ķivere.