es domāju.šodien par sieviešu zurnalu cienīgam tēmam.bet, ja tas skāris mani - kā nedomāt par to?cits neviens nesapratīs to tik labi,ka vien es pati,bet kaut kur gribejas to "izrakstit" no sevis.un es rakstu...
šodien lasu tekstu,ko raksta svešs cilvēks.bet es lasu un domāju par sevi...
"Apnicis sanemt mūžīgos pārmetumus, apnicis ka nav mīļuma no viņas puses, apnicis ka katras mazākās problēmas dēļ man zvana vai sūta sms... Uzskaiti varētu turpināt. Ko darīt, vai tik tiešām vienīgā iespēja ir pamest sievu? Ā, Vēl viena iespēja ir, atrast sev "radniecīgo" dvēseli kādā brīvā dāmā. Tik ļoti man ir atsista vēlme uz nopietnām attiecībām ka laikam vairāk nemaz nav iespējams... Zinu ka daži labi mani pazīst ( no potenciālajiem lasītājiem) bet es nevaru vairs to "turēt sevī", kaut ar i-neta starpniecību bet jāizliek..."
ir brīži,kad tev pilnīg vienalga vai lasa svešs cilvēks,vai kāds,kurš tevi pazīst...tev jāraksta,jo tev grūti ar to pašam tikt galka
Mums dzīve itin viss gadās.un brīži,kad jutamies labi - mijās ar brīžiem,kad jutamies nelāgi.
pēc dzemdībam es esmu mainījusies un neesmu tā sieviete,kas biju.nu jau mēnesis tā būs pagajis.ar prātu saprotu,ka gribu būt tadai,kāda biju,jo tieši tādu viņš mani mīleja,bet nespēju pretoties būt tādai,kāda esmu shobrīd.atļauties būt - nogurusi,vāja,ātri nokaitinama,neapmierinata ar četrām sienām...bla bla bla...
es kaut kur dziļi sevī zinu,kas notiek ar mani.pedējā laikā piekasos par mazako sīkumu,būt mīļai man neviss nav spēka,bet es pat nemaku pateikt - katra zinjaa - esmu kļuvusi vēsaka,aukstāka...un isti nezinu,kādeļ tāda...varbūt pat zinu.tik nezinu vai tas ir tikai vienīgais istais iemesls.jo isi pirms dzemdiibam mans virietis izdomaja pameģinat veco klasesbiedru tusinja ar vienu klasebiedreni ar ko kaut kas vareja but,bet beigu beigas nekas nebija.stripri iereibis.pagajushi daudzi gadi,bet nu tieshi tad vinsh izdomajis,ka japskatas,ka butu,ja butu...nekas beigu beigas nekas nebija,jo saprata,ka nevajag.pats izstastija,kaut to,ka kaut kas ir noticis,kad atbrauca.bet bij tik jocigi - tavs cilveks atbrauc un tu redzi - viņš ir tevi nodevis.lai vai cik daudz darijis vai nesadarijis - tomēr - nodevis.cilveks pat var tev neko neteikt.slept.bet tu redzi...
reizee dusmas,aizvainojums,reize domas,ka varbut mums nemaz nav jabut kopaa un nekad nav bijis jabut...un tadaa gara.domas par to,kas vareja but,bet nebija man pashai.par to,ko esmu ierakstijusi un atstajusi pagatnee.lai tur tas paliek.un nevilkt araa.
es nenosodu.es nezinu,ka rikotos pati.es tik domaju par to,cik ļoti mes mīlam un cik ļoti svarīga vai ne tik svariga maums ir uzticešnas un saprašana par to,kas ir uzticība...
godigi sakot - lai arii bija tikai kaut kas pa daljai un meginajums - paskatities,es jorpojam tam neesmu tikusi pari.viss krustam skersam ir izrunats,bet tomer...
paliek šaubas,šaubas,šaubas,šaubas...reiz ieguto uzticibu var ļoti atri pazaudet un nekad neatgut...
un varbut uzvediba pec dzemdiibam ir cieshi saistita ar to.
jo es,lai ar esmu piedevusi,saprotu,ka nekad nespeshu vairs otram uzticeties ta ka lidz tam.lidz ar to ir gruti but miljai,jaukai,laimigai,ja tevi tomer tas grauzj ik pa laika,kad neviljus to atceries.piedot var,bet aizmirst ir gruti...
bet aprakstitais baigi lika man pashai par daudz ko padomat...
un vēl.es domšju par to klases biedreni.kura zināja,ka eksistē viņam sieviete,kas teju dzemdēs vinjam bērnu,sež un uzticigi gaida majās.
vai viņš un viņa tobrīd domaja,ka reiz dzīve var būt ta,kas gaida un, ko pieviļ un tas kurš gaida,bet ko pieviļ?
tu apstajies.tev šķita - laikus.bet arī tas meģinajums sāp.un tagad sagrautais uzmanīgi jāceļ augšā.
bet es nekad vairs nespēšu uzticēties līdz galam arī tam,ko mīlu...
jo lai vai kas butu reiz bijis un nebijis.tā ir pagatne.līķus nevajag kustināt.tie ilgi smird...bet tik gruti,ja to izdarijis cits un tev jadzīvo tajā smakā....
piedot ir vieglāk,bet aizmirst...
Dievs vien zin,cik ļoti es gribetu būt tā,kas biju...Dievs vien zin,cik ļoti gribētu to mieru,ko reiz biju atradusi...
http://www.project.lv/bumbum/Laika-G
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |