Māte paņēma Bankovska grāmatu. Lasa. Un šausminās. Kā cilvēks var uzrakstīt kaut ko tādu. Acīmredzot šī grāmata izdota, lai iemācītu cilvēkiem lamāties, viņa saka. Kā var kaut ko tādu likt grāmatā un prasīt cilvēkiem naudu par to, viņa man retoriski jautā. Atbildi viņai nevajag, viņa turpina šausmināties. Vai visas grāmatas ko Tu lasi ir šādas?!, viņa man vaicā, ar pārbiedētu sejas izteiksmi. Kā lai ieskaidro cilvēkam, ka gaumes ir dažādas, un dažkārt jālasa arī šādas grāmatas, lai paša dzīve izskatītos rožaināka. Domāju, es viņu vienkārši ignorēšu. Lai lasa un brīnās, ka ir tādi,kas nebaidās ko tādu domāt un rakstīt. Paldies Paulam Bankovskim par šīs grāmatas uzrakstīšanu. Vismaz viņai pavērsies acis un varbūt saskatīs mazu daļiņu no drausmīgās realitātes.

(Tieši šodien kā pabeidzu lasīt to grāmatu, atceros lielu daļu no tā, kas tur ir, un klusībā tīksminos par to, ko viņai nāksies izlasīt.ļauns smaids)

[upd: pēc ilgas lasīšanas viņa tikko prasīja,kas nabaga cilvēkam noticis,ka viņš tā raksta. tāpēc Bankovska biogrāfiju,lūdzu, man. ps : viņa vēl nav nonākusi līdz nobeigumam.]