Jel, laimība!

Sestdien devos uz Bliezienu Mazsalacā, lūkot LMNH, Tumoru un Soundarcade. Tas viss izvērtās sasodīti necerēti neticami labi:)
Uz Mēbelēm tiku vispirmākajā pirmās rindas vidus vietā uz priekšskatuves dēļu grīdas un varēju jūsmot cik vien tīk. Jābauda pēdējie mirkļi, kamēr vēl var...
Tad Tumors, tik labi kā parasti, neko vairāk nevaru pateikt.
Pēc tam bija jānoklausās daudzumdaudz grupu, lai sagaidītu SoundArcade, kuri dzīvajā man tomēr bija vilšanās.
Ļoti izklaidējošs bija Skrejošais Cilvēks, kurš tumsā skrēja pa skatuves priekšu no vienas puses uz otru. Kādas divas stundas bez apstāšanās, jo paspēja nospēlēt divas grupas un viņš vēl skrēja, atspērās pret sētu, pagriezās un skrēja atpakaļ... Nevarējām izdomāt, kādas ripas viņš sarijies, bet no alkohola tā nepaskriesi.

Tad kādu brīdi maza aukstumdrebelīga atpūta zem segas uz cieta un šaura koka sola. Vienā brīdī aptvēru, ka tas ir Gatis, kas turpat blakus ielīdis ne-savā guļammaisā (gandrīz uzrakstīju guļamistabā, domāju vienu vārdu, bet rakstu citu:D)
Pēc tam bija jādzird kā sadzērušies cilveki tīra (lasi - dzērumā cenšas tīrīt, bet izklausās pēc demolēšanas un kurš vispār laida visus tos piedzērušos uz skatuves?) skatuvi un bļaustās.
Vēl pēc tam staigājām pa Mazsalacu, bija jau pāri četriem no rīta noteikti, cik atceros. Šņabis ar desu un ērkšķogas no dārza.
Grandiozs motivācijas trūkums.
pag, tas ir jāuzraksta vēlreiz un arī ar to ir par maz, lai saprastu un pilnvērtīgi izskaidrotu, kā tas ir...:D

tātad.

GRANDIOZS MOTIVĀCIJAS TRŪKUMS.

-ceļamies un ejam stopēt uz Rīgu?
-jā, tūlīt...
nekas nenotiek.
-ejam?
nekas nenotiek.

[utt.]

Beidzot kaut kad (pēc divām stundām?) aizgājām. Tikām līdz šosejai. Tas arī viss.
Tur bija lieliska vieta pļavā zem pīlādža, kur tika sasniegts tāds chillout līmenis, kas krietni pārspēja pat hipiju nometni, manuprāt. Par visu atlikušo biļešu un vispār jebkādu naudu tika iegādāts maiss ar alu, sēdējām zem pīlādža un runājām par visu ko, skatījāmies debesīs un jutāmies laimīgi un vienkārši bijām. Ā, ēdām baltmaizi ar majonēzi:D

Dzīve mums iet garām tur ārpusē, tur uz šosejas, bet mēs sēžam pļavā un priecājamies.

Sēņu Seju Sensors un citi fantastiski sakāmie:D
Dziedājām Mežu - ļoti atbilstoši būšanai pļavā un vienkāršam priekam par dzīvi.
Kad izbeidzās alus, neliela delegācija devās pēc pudeles šņabja un sulas. Tā tas viss turpinājās.
Pag, mēs gribējām stopēt? Tas bija kaut kur septiņos no rīta, pēc pagulēšanas pļavā un citu pīlādžnometnes biedru sagaidīšanas bija jau kaut kur dienas otrā puse, bet nevienu NEKAS neutrauc:)
Ja mēs nesaņemtos iet vienā brīdī, mēs tur būtu nodzēruši vēl divas dienas, man šķiet:D (īstenībā es nezinu, kas notika ar pārējiem beigās, varbūt tur šobrīd jau ir izveidojusies kaut kāda komūna un pīlādzim ir elkdievības kults:D)
Viena no dienas galvenajām domām - nekad neko neplāno! :D

Stopēšana bija jautri karsta. Pirmā mašīna - ģimene, kas devās uz dievkalpojumu un klausījās LR-1 radiolugu.
Otrā mašīna - divi diezgan fucked-up-in-mind lauķīga paskata džekiņi ar apskūtam galvām un tetovējumiem, kas runāja kaut ko par savām dzeršanas un šaudīšanās ar pistoli izklaidēm savā starpā. Būtībā pašmāju Texan rednecks versija.
Trešā mašīna - vāciešu pāris, kas devās uz Cēsīm un klausījās mērenu instrumentālo džezu, kas kopumā izklausījās pēc atdzisušām pusdienām, galīgi nekādu emociju, bail iedomāties, ka tāda ir visa viņu dzīve.
Sanāca pabūt Cēsīs, pat paiet garām bāram Makss&Morics... Jābrauc uz turieni kaut kad.
Ceturtā mašīna - džips, kura vadītājs klausījās to rokmūzikas galu, kas man šķiet diezgan garlaicīgs un mēreni paciešams, bet tomēr dienas balva viņam par to, ka tas nebija LR-2

Pārgurums mājās, bet tomēr paskatījos bildes, video un paspēlēju ģitāru, bez tā nekādi.

Šodien sapratu, ka esmu nokavējis brīdi, kad nopirkt īstu Victorinox Swiss army knife, jo kaut kādas firmas tur apvienojušās un blablabla, bet tomēr nazis tas pats vien ir, lai kā to sauktu. Tagad būs aizvietotājs tam, kas gaja bojā hipiju nometnē, turklāt šis tagad ir mans pirmais nopietnais kabatas nazis mūžā, kuru es vēlējos jau no tā vecuma, kad pirmo reizi redzēju Makgaiveru:DDD Bāc, sapņi joprojām turpina piepildīties!:)

Biju lidostā, iesniedzu dokumentus, 31. jābūt uz instruktāžu. Žēl, bet laikam nevarēšu piebiedroties braucienam uz Jelgavu...
Phh, "nopietnā" saruna ar māti par to, ka "tā nevar", ka "vajag labu darbu, lai būtu nauda, ēdiens un drēbes", ka "tagad viss šķiet vienkārši, bet dzīvē tā nav", blablabla un viss pārejais no sērijas "tāda ir tā dzīve", lalala. Ievilkt elpu un nekad nepadoties. Nepadodieties arī jūs, brīnišķīgie dzīvie cilvēki, ar ko man tas gods būt pazīstamam! Ja es kādreiz parādos "labās drēbēs" ar mašīnu un lielīgi perfektu baltās apkaklītes darbu, vienkārši sadodiet man pa seju, nopietni!
Tas viss man visu mūžu būs otršķirīgs, es nekad nepārstāšu cerēt un ticēt dzīvei.

"Neviens tev nespēs atbildēt, jo visiem nauda svarā
Lai cik tas šķistu jocīgi, tad labāk dzīvot darvā"

Laimību jums, cilvēki!