Tik šausmīgi atgriezties Rīgā un dzirdēt rimi reklāmas ar skaņu, saost pilsētas gaisu un redzēt cilvēku barus. Šausmīgi. Gribu atpakaļ!

Jā, es pavadīju piecas dienas pļavā - sapņoju, domāju, gulēju zālē, zīmēju, lasīju, spēlēju ģitāru, dzēru alu, patērēju ūdenspīpi, lēkāju, skrēju, ilgojos.

Bweh, kad tikšu mājās, es ĒDĪŠU, MAZGĀŠOS un GULĒŠU. Tikai nevaru izlemt, kādā secībā, un, vai kaut ko tur nevar apvienot:D

Tātad, vispirms - Jāņi. Vilciens uz Rēzekni, tad velobrauciens, kura dalībnieku skaits beigās samazinājās uz divi. Labi, ka tā - mazāk pārgurušo. Rēzekne - Rāznas ezers - Ludza. Pēdējie 10km bija absolūti neiespējami sāpīgi, kad bail atslēgties braukšanas laikā pa tumsu, kad kājas vairs nesaņem signālu kustēties. Tagad skaidrs, ka nevar gadu nebraukt ar riteni un uzreiz izvēlēties veikt tādu ceļu...

Pēc tā visa - tikai gulētgultgulēt. Nākamajā dienā uz Ludzu - pēc 30 alus pudelēm un šādiem tādiem papildkrājumiem.
Jāņi bija, hmm, jāsaka, labākie mūžā, pagaidām. Nekādas pasēdēšanas ģimenes lokā ar LR-2 šlāgeriem, neeee...
Sagaidījam saullēktu, tad basām kājām bridām uz ezeru peldēties. Un tad aizmigt manā bērnības būdiņā, kur vasarās lasīju grāmatas.

Pēc tam kaut kā salīdām neticmi daudz cilvēku+mantas vienā mašīnā, tikām nogādati uz Ludzas autoostu, tad autobuss aizveda mūs līdz pašai Madonai. Tad atradām ceļu uz PĻAVU... Tātad, hipiju nometne, kas šogad neesot bijusi tik laba kā pagājušajā gadā, bet tomēr bija lieliska.

(dienas izlēmu dalīt pēc principa - kad pamostos, ir jauna diena, nekā sarežģīta)

Diena pirms oficiālā sākuma.

Ierodamies nometnē, ejam gulēt.

 Pirmā diena

Pamostos peļķē, jo telts izrādās nav nemaz tik densnecaurlaidīga. Ejam uz Madonu pēc pārtikas, kur nopērkam arī plēvi telts pārklājumam. Pēc tam savācam vel plēvi no vienas jaunbūves, kur meta ārā celtniecības bloku iepakojumus. Nekad mūžā nebiju vilcis koši oranžu plēvi 3km pa granti.
Bija makaronu vakars - kopējais pārtikas katls. Ieradās vēl cilvēki no līgotāju bariņa, kas netika iepriekšējā dienā.
Vakara turpinājums ar vīnu, ūdenspīpi un kartupeļu cepšanu pelnos. Redzējām ārkārtīgi skaistas debesis un sagaidījām saullēktu kalnā. Sssskaisti. Mētajām padomjlaika frisbijšķīvīti pa pļavu. Iztēlojos fotogrāfiju - bars kailu cilvēku palēcienā skrien pretī saulrieta mežonīgajām debesīm.

Otrā diena

Relax day. Gurdenums, slinkošana, skatīšanās debesīs. Lasīju Rudaka Rokupāciju no kopējās bibliotēkas telts, kur bija pieejamas SanFrancisco Oracle numuru kopijas, bīta dzejnieku darbi un lieliskā anarhistu pavārgrāmata - Recipes for Disaster. Daudz noderīgu padomu nekārtību cēlājiem un cilvēkiem, kas grib eksistēt galēji "nepareizi", parādot, ka lielāko daļu likumu, noteikumu un ierobežojumu īstenībā ir TIK viegli apiet...
Tika rīkotas arī "meistardarbnīcas" - katrs vaŗeja iemācīties kaut ko izgatavot un tamlīdzīgi. Šo un to arī izgatavoju.
Vakars bija vislabākais no visiem  nometnes vakariem - kopīgā sēdēšana pie ugunskura, ūdenspīpe, kura lika saprast vārda "appīpēties" pilno nozīmi (your head is flying and you hear Black Sabbath and Kyuss in earphones...), tad tapa ģitārimprovizācijas ar džambām un citiem instrumentiem, vēl vairak ūdenspīpes, šņabis no krūzītēm, sarunas.
Jāaaaa.
Ā, nui labi, citas detaļas, kā būtu ar... - divas piedzērušās meitenes mani gāž gar zemi un mēģina nolaizīt ausi, kā arī tikai mazliet saplēst gabalos, visu laiku jaucot manu vārdu ar kādu citu:D
Jā, šī bija oficiāli vistrakākā nometnes nakts.

Dienas atziņa no Rokupācijas - "Pasaulē valda viens vienīgs sekss, apreibināšanās un rokenrols" (U.Rudaks)

Trešā diena

Atkal gājām uz mūsu barotāju - Maximu, lai slavēts Roltons un dievība Knorrs!:D Tādā nometnē tu sāc novērtēt katru ēdiena drusciņu un iztikt tikpat kā ar neko.
Atkal mierīga rokdarbu pēcpusdiena un diezgan patraka nakts, bet neiedziļināsimies sīkumos...

Ceturtā diena

Sapratu, ka jūtos ārkārtīgi laimīgs un negribu atgriezties netīrajā sabiedrībā ar tās stulbībām un neīstumu. Kā atzinās viens cilvēks - šeit viņš ir viņš pats un neko netēlo, kā viņam nākas to darīt sabiedrībā, darbā. Pļavā cilvēks ir dzīvs un brīvs. Apkārt nemana pārāk daudz civilizācijas "labumu", visi sadzīvo, klausās viens otrā, dalās pieredzē, palīdz un rūpējas. Tik žēl bija doties prom, kur nu vēl atvadīties no tiem cilvēkiem, ar kuriem dali savu ikdienu (ja to tā var nosaukt) jau kopš Jāņiem.

Cilvēki nometnē tiešām bija apbrīnojami: viens īsts "veterāns", kurš latviski prot tikai dzīvnieku nosaukumus, mēs viņu iesaucām par Aragornu nenormālās līdzības dēļ. Viņam ir lieliski gari mati un zābakā vienmēr nazis, viss pārējais arī atgādina Gredzenu pavēlnieka varoni, ieskaitot apmetni. Nevarējām viņu iedomāties pilsētas vidē, nekādi. Mēs sapratām, ka nebrīnītos, ja kādu dienu viņš ierastos nometnē ar kailām rokām nomedītu lūsi pār plecu.
Cits piemērs - Didzis, kurš vispār nav pieskaitāms pasaulei ārpus padomju laika savā tēlā, kas apbrīnojami līdzinās neaizmirstamā studenta Šurika un kāda traktorista maisījumam, par spīti viņa jaunībai. Un vēl vēlme dzērumā izklausīties pēc Imanta Dakša, spēja momentāli sacerēt dziesmas par jebko, kā arī atrašānās puslīdz nepārtrauktā reibumā.
Jā, bija cilveki, kas atbraukuši kā uz lielu dzeršanas pasākumu, bet tomēr visi bija kaut kā garā vienoti, līdzīgi savā domāšanā un pasaules uztverē.
Pūlis raibs un fantastisks. Protams, ka sastapu arī ĀVĢ sejas.

Tad vēl biju paņēmis līdzi noskaņai atbilstošu dzejas krājumu - "Mugursoma", un nebiju gaidījis, ka nometnē sastapšu pašu autoru - Gaiķu Māri. Parunājām par krājuma tapšanu. Izrādās, ka man ir ļoti paveicies, ka man pieder viens no 300-500 eksemplāriem, kas tagad ir retums, kura pazušana no plauktiem priecējusi autoru katrā grāmatnīcu apmeklējumā, apskatot, kā tad tukšojas plaukti. Pēc autora vārdiem, šo grāmatu es visdrīzāk esmu nospēris no bibliotēkas, jo tā patiešām tagad ir reta :D

Jutos pazaudējis fotoaparātu, kamēr to atradu tikai vakarā, vācot nost telti, lai 05:19 paspētu uz vilcienu. Bija sajūta ,ka par tik lielu laimi, kāda ir šī nometne, ir arī daudz jāmaksā. Pēc tam aptvēru, ka nē... Cilvēki, laime ir par brīvu un tā ir visur!

Pēdējais vakars nometnē izvēras atškirīgs no pārējiem - bez alkohola (vismaz mūsu bariņam, bijām tukšā, kamēr dažiem citiem "tā labuma" bija krietni par daudz) un ar ģitāras spēlēšanu dažādu sitaminstrumentu pavadījumā, dažās līdz muzikālam transam garas improvizācijas kopā ar Iļju, vakara tautasdziesmu dziedāšanu, tautiskajām rotaļām un sarunām līdz rītausmai, kad jau bija jāsteidz uz vilcienu.

Tagad man tikai jāmēģina atgriezties "normālā dzīvē". Nē, atsakos - uzcelšu dārzā telti un ēdīšu Viņa Augstību Roltona Zupu, pīšu feņečkas un trallināšu :D

Pofig, rokenrols!