Jel, šis būs garais ieraksts, es nojaušu. Un tas, kurā notikumu secība ir no otra gala.

Tagad sēžu un klausos Plānta Dreamland, skaisti. To es šodien ieguvu, pateicoties Atim un viņa lieliskajam flasham (sapratu, ka man patīk forši flashi, pēdējo dienu laikā redzu jau divus tādus lieliskus eksemplārus). Eh, būtu tikai man tagad vieta, kur to visu nokopēt, dators galīgi pārpildīts.

Pirmo reizi mūžā ēdu nātru zupu.

Muzeju nakts izvērtās vēl arī par muzeju dienu - Mencendorfa nams, pankūkas apēšana un nama izstaigāšana, uzvelkot auduma čībiņas, "Padomjzemes mitoloģija" Arsenālā.

Rīts pēc muzejnakts ar Janis Joplin un willitblend.com video skatīšanos. Gulēt iznāca dažas stundas, tas man nedēļas nogalēs tagad jau sāk kļūt pierasti. Rīt būs psihodēliskām izjūtām bagāta neko-nefiltrēju diena negulēšanas ietekmē (kad viss vienalga, viss ir smieklīgi, brīžiem paliek totāli skumji un visu laiku šķiet, ka ir déjà vu vai kaut kāds psiholģiskais slow-motion, bāc, efektīgi)
Ēdām presētus, kaltētus banānus un dzēram piparmētru tēju. Desmit cilvēki uz virtuves grīdas.

Un mums piederēja tilts, mēs bijām tilta pavēlnieki... Ejot pa tramvaja sliedēm, tieši pa vidu naktī, ielu apgaismojumam mirdzot. Pieneņu vainadziņi arī.

Vienos naktī iekarojām Uzvaras parka rotaļlaukumu. Fun.
Tāda real-life-rpg noskaņa visu laiku, ejam pa muzejiem, vācam levels (muzeju uzlīmītes) un special items (bukletiņš, u.c. lietas) :D
Citēju Andri:
"At long last the fellowship sets forth to walk the land, yet again. The castle is conquered. The Dragon is slain. And the righteous stand tall and victoriouos. Sunlight fills the sky and a new day is upon us."

Neizturēju un nopirku J.Kulakova "Ētera Odēju", jau otro reizi noklausījos dziesmu cikla atskaņojumu Akuratera mājā, lieliski. Šoreiz arī čells un vijole, Kulakovs, kurš aizmirst vārdus un skatās uz notīm tumsā, pieliecoties un dzerot vīnu, neskaitāmas glāzes, un pēc katras dziesmas smēķē, kamēr ģeniālais Viktors Jansons lasa dzeju!!!

Smiļģa muzejs. Pirms tam vēl Sus Dungo dzejmuzikālā performance O.Vācieša mājā. Vargans pie mikrofona:)

Pie Emīlijas tika spēlētas tās spēles, kuras es tā ienīstu, ka mīlu:D Jo, kas saprot, kur paslēpta jēga, tam jautri:)

Pasēdēju no rīta zālītē, saulītē, jaukiņi, deminutīviņi, ļaļalā... Palasīju SestDienu, kur šoreiz bija neparasti daudz sakarīgu rakstu. Jauki tā pēc tam, kad gulēts no četriem līdz astoņiem, tad gājiens no Mārupes uz Zasulauku. Bija vajadzība izņemt telefonam sim-karti, pārdesmit reizes liku atpakaļ, domāju, ko iesākšu bez telefona tik steidzīgā visurjābūt-dienā, kamēr sapratu, ka lieku to karti otrādi. Bācbāc.

Rīts ar Scorpions - Lonesome Crow un Thin Lizzy.
Ak, visu nakti skatīties Led Zeppelin DVD un Fredija Meerkūrija Tribute koncertu, dzert šampanieti, sēžot uz grīdas ar cilvēku, kurš paziņo, ka tas ir rituāls - skatīties tieši šo un dzert tieši šampanieti, jo tur redzamais pasākums, kurā 72 000 cilvēku atzīmē un svin viena cilvēka dzīvi ir viena no labākajām cilvēces izpausmēm, būtībā, humanity at it's best...

Opā, pēc Krāsotāju ielas uz mazu brītiņu pieklīdām vienā pirts pasākumā, kur mazliet dzēris, mazliet pirtī izsēdējies Aivars Brīze mums stāstīja par latviešu rokmūzikas zelta gadiem, šo un to no tā, ko pieredzējis līdz pašam dziļumam. Jel, tas bija kā uzklausīt pamācības no kāda garīgā skolotāja, aci pret aci. Kad viņš teica - nekad negrieziet matus, audzējiet tos, matiem būt! - es tā pie sevis nodomāju "Yes, Master...":D

Meh, Krāsotāju ielas saimnieks nokavēja gandrīz stundu, ilgi sanāca stāvēt pie durvīm lietū un domāt, ko iesākt ar 12 alus pudelēm, ja nekāda iztrakošanās ar ģitārām nesanāks. Tomēr sanāca, lai gan juceklīgs haoss, kā parasti, bet pamazām kļūst interesantāk, cilvēki nāk un iet - tāds brīvs, neorganizēts un jautrs laika pavadīšanas veids. Galvenais jau savākties tādā skaitā, lai var samaksāt par to telpu.
Pie ieejas sastapām arī Martas solistu,kuram bija hipijdiena, tapēc viņš mums prasīja, cik pulkstens, jo viņam nebija telefona, bet bija pabalējuši džinsi un linu krekls :D

Eh, kas notika skolā, pat neatceros, sanāk, ka galīgi nesvarīgi. Drīz viss būs cauri, drīz.

Daudzu detaļu trūkst, daudz kas uzreiz tā apziņā neuzpeld. Bet tā - njā. Eh, es esmu tam visam nolemts un viss.
Tagad esejiņu? Vai, hmm, prezentāciju. Bāc, negribētos rakties materiālos par Černobiļu. Ļoti fascinējoša tēma. Kā neatraut skatienu no sabraukta dzīvnieka. Pievelk, bet šausmīgi tas viss tomēr.

Eh, gara nakts priekšā. Lai dieviete Haļava ar jums, gudrie, bet slinkie prāti! :D