Otrdiena kā parasti, pretīga.
Tikai šoreiz to patīkamāku vērsa fakts par "mūsu mīļākās skolotājas" klātneesamību.

Ko es te īsti gribēju rakstīt...

Domu par pastaigu šodien novērsa debesu krāsa un vispārēja pastaigām nelabvēlīgā noskaņa. Žēl. Kaut kā pēdējā laikā iepaticies tā nesteidzīgi kaut kur doties. Vienatnē. Un ar mūziku. Tāpat vien, izpētīt, kur var aiziet, ja izvēlas virzienu, kas atšķirīgs no ierastā mājas<->skola ceļa (atgādina šodienas angļu valodu un vārdu "commuting").

Vispār jau apnicis katru rītu domāt, cik ļoti gribu vēl pagulēt. Uz kori šomēnes nav bijusi vēlēšanās piecelties, tas ir vēl agrāk. Mazliet arī mazie draugi parādiņi iekrājušies, kaut kad uztaisīšu sarakstiņu ar darāmajām lietiņām (pretīgi deminutīviņi, ne?:D).

Lūk, tā padomāju, ka man ļoti labpatiktos dalīt dzīves ritma iezīmes ar kādu pusdegradējušos aristokrātu, kas tup savā milzu namā un neko nedara. Ja nu ne gluži tik traki, tad vismaz lēnāk nekā pašreiz. Lēnāk - tas ir īstais vārds, jā. Viena skriešana, paspēšana, kavēšana, steigšanās, plāni utt. Nekā. Slow down people. Dzīve nav 100m olimpiskā distance.
Būtu labi, ja tajā visā es varētu piedzīvot dienas, kad esmu piecēlies, paskatījies pa logu un aizgājis tālāk gulēt un lasīt grāmatas. Kaut man būtu nedēļā izdarāms darbs ar nodošanas termiņu pēc diviem mēnešiem.
Njā, totāli neiespējami. Paši vien esam sev visu sačakarējuši, tad nu lai notiek. "You better run all day, run all night..."
Tas tā, šobrīd. Ja nu tas viss kaut kad apriebjas, vienmēr varētu uz pāris pieturām ielēkt atpakaļ vājprātīgo vilcienā, ko sauc par ikdienu.