Šodien es jutos kā pievienojies Vonnegūta "nebeidzamā izbrīna draudzei".

Izlēmu mazliet pastaigāties, ja jau tik jauks laiks. Devos prom no "mīlīgi mājīgās" skolas ēkas diezgan neierastā virzienā - gar 4. tramvaja pieturu, tad paralēli tramvaja sliedēm no Kalnciema ielas uz Botāniskā dārza pusi (kur kaut kad būs jārealizē jauka fotopastaiga, ja jau dienas pirmajā pusē ir iespējama tāda saule un apgaismojums, kādu tur reiz novēroju). Mārtiņa baznīca uz draudīgu padebešu fona, kapsētas žogs, tā lieliskā un košā koka māja/viesnīciņa/kaut kas un citi brīnumi pa ceļam...
Par muzikālo fonu rūpējās Comus - First Utterance (tikai tagad sāku kaut kā aptvert šo albumu), kas īpaši efektīgi izklausījās, ejot gar kapsētu un vērojot zālē ieaugušos pieminekļus.
Izbrīns izpaudās kā nepārtraukta apkārtējās pasaules vērošana. Laikam jau dīvaini no malas, ja kāds iet un groza galvu uz visām pusēm visu ko pavadot ar skatienu. Hahā, whatever, lai jau pilsonīši pabrīnās.
Sassodīts, viss visapkārt tomēr ir kaut kas, aptveriet taču to, cilvēki... Redzēju daudz fotogrāfiju, kas nav uzņemtas, es pat apdomāju, kas tur varētu sanākt, jau paskatoties uz to pusi. Daudz tādu skatu šodien.
Nonācu dzīvoklī no tās pašas puses, kur gāju pirms...neatceros, tas jau šķiet sen.

Hmm, vispār jau vakardiena, vakars, šodiena...hmm. Tā ne skumji, ne priecīgi, bet labi. Ai, viens no maniem dabiskajiem stāvokļiem, sen nepiedzīvots. Sajūta arī kaut kā tā, ka būtu "kaut kur pakāsusies daļa iekšējā ļaunuma".
Redzēs, kas būs tālāk.