tāmmm. visāds rakstāmais, varbūt sanāks kāds garš un pusbezjēdzīgs ieraksts
Atkal domājot par visu to sviestu, kas man ir galvā, dažreiz bail sametas. Ja jau ir absolūti draņķīgi brīži šonedēļ un pietiekoši, tad jau sliktāk būt vairs nevar. Par to var tikai dzert, sasodīts :D
Nu kamdēļ gan pēc 3 days of whiskey&live music dažādās kombinācijās uzrodas tāda kā nelaimi vēstoša komēta, kas viduslaikos biedēja mazos ļautiņus? Un tai komētai ir kaķa aste... Eh, ai.
Bet šodien filozofijā uzradās doma, ka viduslaiki patiesībā bija gaišs un apgaismots laikmets, jo viņiem bija gaisma no degošām raganām :D Pfff, sviestaināk jau vairs nevar (bez palīglīdzekļiem droši vien...)
Ak, par sviestiem...
Kārtējo reizi blenžot tukšumā vai, šķiet, šajā gadījumā, cītīgi apskatot savus plakstiņus no iekšpuses, cenšoties pārslēgt saprātu stand-by mode, radās, lūk šāda teorja, kura noteikti nav ne mazdrusciņas oriģināla, jo kāds to jau ir izdomājis pirms manis:
Tātad.
Cilvēks pirms miljardiem gadu bija bezķermeniska, augstāka būtne, sastāvēja, piemēram, no plazmas vai kaut kā tāda, nezinu, kā to apzīmēt, vai bija enerģijas sakopojums, doma, kaut kas tamlīdzīgs. Tātad pilnīgi brīvs un neierobežots, bezķermenisks. Bet tad kaut kas nogāja greizi (jo viss labais tik un tā reiz beidzas) un cilvēcei nācas doties izsūtījumā, šāda eksistences forma kaut kādu apstākļū dēļ kļuva apgrūtināta un bija jāmeklē kāds patvērums, ķermenis.
Par tādu kļūva Zeme, kur par vispiemērotāko patvērumu tika uzskatīti (vai par mazāko ļaunumu drīzāk...) primāti, kuros tad nu cilvēki iemiesojās.
Taču, lai uzturētu šos ķermeņus, viņiem nācās tiem piemēroties.
No tā izriet viena no galvenajām (noteikti totāli bezjēdzīgām, ja tā vēlaties) domām šajā visā: tas pērtiķķermenis nebija piemērots cilvēkiem un saindēja tos ar savu ietekmi. Tā cilvēki pamazām kļuva tādi, kā ir tagad. Nolaidušies līdz sava ķermeņa līmenim.
Cilvēkiem nācas izdomāt veidus, kā šos ķermeņus uzturēt. Tā izdomāja valdību, naudu, politiku un pārējos mēslus. Bet pa to laiku pērtiķķermeņa ietekme tikai auga, jo, izmantojot cilvēku saprātu, ķermeņiem bija iespēja samaitāties vēl vairāk un ar daudz izsmalcinātakiem paņēmieniem.
Nākamā pamatdoma - ir cilvēki, kas to kaut kā apzinās, jo laika gaitā, tas bija pagaisis no cilvēces kolektīvās atmiņas vai kaut kā tāda. Cilveki, kuriem šķiet, ka tā nebūtu jābūt. Un viņi meklē izeju dažādos veidos - reliģijā, ticībā reinkarnācijai un pēcnāves dzīvei, apziņu paplašinošos līdzekļos, miesas noliegšanā utt. (Mamudismā, varētu piebilst :D skat. iepriekšējo ierakstu.)
Jo cilvēks, atgūstot agrāko formu, kļūtu pilnīgi brīvs, doma, kam nevajag valstis, robežas, likumus un visu pārējo. Cilvēks kļūtu pasaule, kas varētu pastāvēt vai vienatnē, vai brīvi komunicēt ar citām apziņām pilnīgi neierobežotos apjomos.
Tā, lūk.
Bah, too much Arthur C. Clarke & smth like that in my dumjā galva:D
Atkal domājot par visu to sviestu, kas man ir galvā, dažreiz bail sametas. Ja jau ir absolūti draņķīgi brīži šonedēļ un pietiekoši, tad jau sliktāk būt vairs nevar. Par to var tikai dzert, sasodīts :D
Nu kamdēļ gan pēc 3 days of whiskey&live music dažādās kombinācijās uzrodas tāda kā nelaimi vēstoša komēta, kas viduslaikos biedēja mazos ļautiņus? Un tai komētai ir kaķa aste... Eh, ai.
Bet šodien filozofijā uzradās doma, ka viduslaiki patiesībā bija gaišs un apgaismots laikmets, jo viņiem bija gaisma no degošām raganām :D Pfff, sviestaināk jau vairs nevar (bez palīglīdzekļiem droši vien...)
Ak, par sviestiem...
Kārtējo reizi blenžot tukšumā vai, šķiet, šajā gadījumā, cītīgi apskatot savus plakstiņus no iekšpuses, cenšoties pārslēgt saprātu stand-by mode, radās, lūk šāda teorja, kura noteikti nav ne mazdrusciņas oriģināla, jo kāds to jau ir izdomājis pirms manis:
Tātad.
Cilvēks pirms miljardiem gadu bija bezķermeniska, augstāka būtne, sastāvēja, piemēram, no plazmas vai kaut kā tāda, nezinu, kā to apzīmēt, vai bija enerģijas sakopojums, doma, kaut kas tamlīdzīgs. Tātad pilnīgi brīvs un neierobežots, bezķermenisks. Bet tad kaut kas nogāja greizi (jo viss labais tik un tā reiz beidzas) un cilvēcei nācas doties izsūtījumā, šāda eksistences forma kaut kādu apstākļū dēļ kļuva apgrūtināta un bija jāmeklē kāds patvērums, ķermenis.
Par tādu kļūva Zeme, kur par vispiemērotāko patvērumu tika uzskatīti (vai par mazāko ļaunumu drīzāk...) primāti, kuros tad nu cilvēki iemiesojās.
Taču, lai uzturētu šos ķermeņus, viņiem nācās tiem piemēroties.
No tā izriet viena no galvenajām (noteikti totāli bezjēdzīgām, ja tā vēlaties) domām šajā visā: tas pērtiķķermenis nebija piemērots cilvēkiem un saindēja tos ar savu ietekmi. Tā cilvēki pamazām kļuva tādi, kā ir tagad. Nolaidušies līdz sava ķermeņa līmenim.
Cilvēkiem nācas izdomāt veidus, kā šos ķermeņus uzturēt. Tā izdomāja valdību, naudu, politiku un pārējos mēslus. Bet pa to laiku pērtiķķermeņa ietekme tikai auga, jo, izmantojot cilvēku saprātu, ķermeņiem bija iespēja samaitāties vēl vairāk un ar daudz izsmalcinātakiem paņēmieniem.
Nākamā pamatdoma - ir cilvēki, kas to kaut kā apzinās, jo laika gaitā, tas bija pagaisis no cilvēces kolektīvās atmiņas vai kaut kā tāda. Cilveki, kuriem šķiet, ka tā nebūtu jābūt. Un viņi meklē izeju dažādos veidos - reliģijā, ticībā reinkarnācijai un pēcnāves dzīvei, apziņu paplašinošos līdzekļos, miesas noliegšanā utt. (Mamudismā, varētu piebilst :D skat. iepriekšējo ierakstu.)
Jo cilvēks, atgūstot agrāko formu, kļūtu pilnīgi brīvs, doma, kam nevajag valstis, robežas, likumus un visu pārējo. Cilvēks kļūtu pasaule, kas varētu pastāvēt vai vienatnē, vai brīvi komunicēt ar citām apziņām pilnīgi neierobežotos apjomos.
Tā, lūk.
Bah, too much Arthur C. Clarke & smth like that in my dumjā galva:D
skaņa: Doors
4 runā | is there anybody out there?