Mūsu vietā smaida, smejas un raud mazas, dzeltenas sejiņas.

Tā jau domāju - dažas sajūtas ir iespējams pārdozēt, pat tās labās (par šo konkrēto es pat šaubos, kaut kas tajā visā ir tāds...baiss. Kā 1975. gada nospiedumi uz tapetēm). Bet vismaz fotogrāfiski noķerts tas ir, tagad lai pakaltējas tumšā vietā (kaut arī digitāli), ja man vēlāk vēl kāda bilde patiks, varbūt izcelšu gaismā šos laika konservus.
Pēkšņi viss palika tā...automātiski. Lietas vienkārši notiek. Pašreizējā situācija man ir apnikusi, pat ja tas ir internets+mūzika+tukšs dzīvoklis. Es negribu cilvēkus. Es gribu ēst :D Aizbraukšu tur, kur mani pabaros un liks palikt, jo tās esot mājas. Bet man jau kādu laiku māju vairs nav, ir tikai dzīves telpa.

Kamēr vēl atceros... Būs taču kaut kad jāuzraksta pirmā īstā vēstule, pat ja iesākums būs tikai garš e-pasts. Būtu tikai kam rakstīt.