:
Durvis... dzīve... vējš
Vējā virinās durvis,
Te iečikstas žēlabaini tās,
Te ar lielu sparu ciet veras.
Vējā karājas kokā iekārts cirvis.
Vējā pland mani mati,
Ak, kādi te skaisti skati!
Vējā mana dzīve,
Vējam skrienu es līdz.
Dzīve kā vējā atstātas durvis,
Atnāk kāds, paver un palūr,
Un aizcērt ar lielu blīkšķi,
Ka taisni vai jāizmežģī īkšķi.
Vējā karājas cirvis,
Ābele žēlabās vaid.
Dzīvē ir nolemts tas mirklis,
Kad īstais tev pretī nāk.
Skarbi aizcērtas durvis,
Ābele zemē jau krīt,
Aiziet mīļotais burvis,
Mati tam vējā vien plīv’.