|
Feb. 22nd, 2013|10:21 pm |
ir darbs un ir mājas, un tik un tā tikko kā tiek iedots vairāk brīva laika, tikko kā ir vairāk izvēļu - tā nav ne jausmas ko izvēlēties, ko darīt, un kāpēc ko darīt.
Brīvība uzzinot, ka nestrādāšu laikā, kad viņš plāno pirmo izbraucienu, tā visnotaļ priecīgi sarosās, ka tad es varbūt gribētu braukt ar viņu. Un es nezinu vai vēl gribu. Gadu atpakaļ, jā. Bet tagad, kā vārdā. Aizbraukt līdz pavasarīgai Baltijas jūrai, kad ir simtdivdesmit citu iespēju kurp doties... Un ar viņu... Man ir bail noslīkt savos viltus sapņos un ekspektācijās. Un kā zināt, ka tie man viltus. Skatīties uz iekšu, vienkārši atslābt? Varbūt, ka pagūstu šīs/šo nedēļu laikā līdz šādam stāvoklim nonākt un sadzirdēt, ko es gribu un kas būtu man labi, nevis ko runā destruktīvā, pagātnē sapinusies 'es' |
|